Ārzemju mākslas muzejā Rīgā kopš 18. decembra ir atvērta Latvijā gleznotu ikonu pirmā izstāde «Evaņģēlijs krāsās».
Ārzemju mākslas muzejā Rīgā kopš 18. decembra ir atvērta Latvijā gleznotu ikonu pirmā izstāde “Evaņģēlijs krāsās”.
Tās autori ir Latvijas Kristīgās akadēmijas studiju programmas “Bībeles māksla” studenti.
Konfesijas tuvinās
Ir neparasti vērot latviešu jauno mākslinieku gleznotās ikonas, jo šis sakrālās mākslas žanrs tradicionāli saistās ar piederību pareizticībai. Taču mūsdienu pasaulē aizvien jūtamāka ir dažādu konfesiju tuvināšanās, lai kopīgi atgrieztos kristietības pirmsākumu dziļajā vienotībā.
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Juris Cālītis atgādina, ka “kristīgā pasaule līdz 1054. gadam bija vienots veselums, bet gadsimtu gaitā tā ir krietni vien mainījusies. Protams, arī senos laikos pastāvēja kultūru atšķirības – kristietība Palestīnā nebija tāda pati kā Mazāzijā, Grieķijā vai Armēnijā”.
Baznīca 1054. gadā sadalījās divās lielās kopienās – Romas katoļu baznīcā Rietumos un pareizticīgo jeb ortodoksāļu baznīcā Austrumos (Konstantinopolē). Līdz pat šim laikam pareizticību ir izdevies saglabāt vienotu, toties Romas katoļu baznīcu kārtējā šķelšanās skāra 16. gadsimtā ar Mārtiņa Lutera reformām. Tādējādi izveidojās kristietības liberālāks atzars – luterānisms. Daudz vēlāk tas kļuva par pamatu dažādiem jauniem virzieniem, kā, piemēram, baptismam, anglikānismam, reformātu baznīcai.
Kanoni un simboli
Pareizticībā, kas bijusi vismazāk pakļauta pārmaiņām, joprojām ir saglabāti stingri kanoni un komplicēta simbolu sistēma, kas ļoti spilgti izpaužas sakrālajā glezniecībā. Eksistē noteikta kārtība, kādā svēto tēli izvietojami gan ikonas plaknē, gan baznīcas interjerā, un nekādas interpretācijas nav pieļaujamas. Krievijā, Grieķijā un citās zemēs, kur dominē Austrumu ortodoksālā kristietība, ikonas arī mūsdienās tiek gleznotas klosteros.
Latvijā šādu tradīciju nav, tādēļ Latvijas Kristīgā akadēmija aicināja palīgā sakrālās glezniecības lietpratējus no Krievijas. Augstskolas absolvente Liene Bērziņa teic: “Ikonu glezniecības pamatprincipus sākumā mums mācīja Alevtina Mošenkova, bet vēlāk – Latvijas mākslinieki, kuri pie viņas bija apguvuši šo prasmi. Ikonu gleznošana ir ļoti sarežģīta, jo nepieciešams ārkārtīgi daudz teorētisku zināšanu un praktisku iemaņu, procesā ir jāievēro pakāpeniskums. Tas ir smalks darbs, īpaša garīga koncentrēšanās.”
Tāpat kā senatnē, ikonas arī mūsdienās glezno uz koka dēlīša ar temperas krāsām, kuru saistviela ir olas baltums.
Ikona mājas altārim
Lielākā daļa eksponēto darbu ir seno mākslinieku plaši pazīstamu ikonu brīvas kopijas, kā, piemēram, “Vladimiras Dievmāte”, “Erceņģelis Gabriēls ar zelta matiem”. Izstādes atklāšanā pareizticīgo priesteris, tēvs Aleksandrs Šabeļniks, uzsvēra: “Ikonu radīšanas gods pieder baznīcas tēviem, kuri ir izstrādājuši sakrālās mākslas pamatu. Savukārt gleznotājiem pieklājas veikt rūpīgu tehnisko izpildījumu. Ikonu nevar aplūkot kā parastu gleznu, tās uztverē eksistē vairāki līmeņi. Tāpat kā kristīgajā liturģijā arī svētgleznā atklājas pāresmes tēlu noteikta sistēma.”
Lienes Bērziņas izstādē eksponētajai ikonai ir nosaukums “Deisis”, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē lūgšanu. Centrā ir Jēzus, pa labi – Jānis Kristītājs, bet kreisajā pusē – Dievmāte. Kompozīciju “Deisis” var gleznot arī citādāk, taču figūru izvietojumu mainīt nedrīkst. Šis ikonas tips vienmēr atspoguļo Debesu baznīcas aizlūgumus par zemes cilvēku dvēselēm, skaidro autore. Mājas altāriem “Deisis” ir ļoti piemērota ikona, jo pieder tā dēvēto lūdzamo svētgleznu kategorijai.
Veido jaunu skolu
Zinātniskajā konferencē, kas notika pirms izstādes atklāšanas un bija veltīta ikonu glezniecībai, piedalījās arī Bauskas kristīgās pamatskolas pedagoģe un Latvijas Kristīgās akadēmijas absolvente Aija Ušerovska. Viņu jau sen interesē ikonu glezniecība. Šo tematu Aija ir atspoguļojusi teorētiskā studiju darbā, bet konference viņai šķitusi vērtīga tāpēc, ka ikonu autori pievērsušies dziļākai analīzei un metodes izklāstam.
Respektējot baznīcas kanonus un mācoties no ikonu glezniecības senajām skolām, Kristīgā akadēmija attīsta šo tradīciju, izmantojot latviešu tonālās glezniecības klusināto gammu. Vērīgi skatītāji, kuri Maskavas un Sanktpēterburgas lielākajos muzejos un baznīcās ir redzējuši ikonu oriģinālus, atšķirību uzreiz var pamanīt. Izstāde “Evaņģēlijs krāsās” liecina par visai neparastu parādību – mūsdienu Latvijas ikonu glezniecības skolas veidošanu, reģionālās un mentālās īpatnības apvienojot ar klasisko tradīciju.
