Latvijā nav oficiālas statistikas par vardarbību ģimenēs pret bērniem un sievietēm. Taču šādi pāridarījumi notiek, vienīgi cietēji klusē, līdz izmisums liek kliegt.
Latvijā nav oficiālas statistikas par vardarbību ģimenēs pret bērniem un sievietēm. Taču šādi pāridarījumi notiek, vienīgi cietēji klusē, līdz izmisums liek kliegt. Tā nav tikai fiziska ietekmēšana, izvarošana, ko ģimenēs pārcieš sievietes un bērni. Tā ir arī iebiedēšana, pazemošana, pakļaušana, nicināšana, morāla un ekonomiska ietekmēšana.
Krīzes centrs «Skalbes», kurš darbojas Rīgā (tel. 17222922, visu diennakti), līdz 10. novembrim rīkoja akciju, lai atklātu un palīdzētu novērst vardarbību pret sievieti ģimenē. Šīs akcijas ietvaros arī «Bauskas Dzīve» 8. novembrī uzklausīja tālruņa zvanus, kuros dažas sievietes uzdrošinājās atklāt savu likstu cēloņus un sekas.
Viena no tām ir atkarība – no alkoholisma, narkomānijas, azartspēlēm. Sauciet to par izlaidību, slimību vai par postu, kas sagrauj ģimeni, sapņus, ieceres.
Kāda lauciniece, pensionāre, otrās grupas invalīde, stāstot žurnālistei par savu ģimenes dzīvi, to nosauca par murgu. Viņas vīrs ir alkoholiķis. «Jaunajām sievām iesaku tikai vienu – mūciet no dzērājiem vīriem, neiedomājieties, ka jūs būsit Blaumaņa Kristīnes, kuras viņus glābs un cels saulītē. Viņi kā smagi akmeņi novilks jūs depresijas dzelmē.» To teica sieviete, kura savu mūžu veltījusi vīra glābšanai. Nav viņu pametusi, vedusi pie ārstiem un būrējiem, bet pati kļuvusi par nervu slimnieci.
Kāda cita zvanītāja sacīja, ka izlasījusi vienā no «Bauskas Dzīves» ģimenes lappusēm rakstu par atraitnēm. Viņa atzina – lai tas arī šķiet neticami, ka tā var sacīt, bet daudz labprātāk būtu atraitne. «Es aizietu uz kapiem kopā ar bērniem, aiznestu puķes un varētu stāstīt mazajiem, ka te guļ mīļais tētis, kurš diemžēl neredzēja viņus uzaugam.»
Sieviete neslēpa, kāpēc tā spriež. Viņa ir dzērāja sieva, triju bērnu māte, laime vēl, ka fiziski un garīgi viņas mazuļi esot veseli. Katra diena tiek pavadīta tramīgi, jo nav zināms, kur vīrs ir, kad, kāds un kādā noskaņojumā pārradīsies. «Esmu bēgusi no viņa pa logu un skapī slēpusies ar bērniem. Esmu staigājusi, zili sadauzīta, un no kaimiņiem gājusi aizņemties naudu, kad viņš man pēdējo latu ir atņēmis, lai nodzertu. Piedodiet, ja tāda ir dzīve, es labāk gribu, lai viņš būtu miris un pārstātu mūs spīdzināt.»
Vissmagākā sāpe mocīja kādu vecmāmiņu, kura uzaudzinājusi paklīdušās meitas dēlu. Viņš kļuvis par narkomānu un, turpinot dzīvot uz viņas rēķina, vecās sievietes dzīvi padarījis par elli.
Bauskā nav uzticības telefona, nav patversmes sievietēm un bērniem, nav bezmaksas juridisko konsultāciju šādos gadījumos. Cilvēkiem mums līdzās sāp. Ir grūti, smagi, vientuļi – līdz izmisumam. Kurš palīdzēs?
