Ceraukstietim GŪRIJAM BULLEM 12. martā palika 50 gadu. Atbrauca ciemiņi, bet jubilārs necēlās no gultas, kur jau pavadījis 25 nedēļas.
Ceraukstietim GŪRIJAM BULLEM 12. martā palika 50 gadu. Atbrauca ciemiņi, bet jubilārs necēlās no gultas, kur jau pavadījis 25 nedēļas. Trīs mēnešus bija ieģipsēts līdz padusēm, tad – līdz vidum. Pašlaik ģipsis atkāpies līdz cirksnim, un Gūrijs lepojas, ka tagad ar kruķiem abās padusēs var pats tikt līdz tualetes podam.
Tikko Gūrijs Bulle ievēlēts par Ceraukstes pagasta padomes deputātu. Uzzinājis rezultātu, viņš nolicis mandātu par labu Gunai Gausiņai, Griķu pamatskolas direktorei. Kopā ar dēlu Edgaru un kolēģiem 25. februārī atvēris SIA “GEKA” veikalu darbnīcu Bauskā. Vēl nevarēdams nosēdēt, Gūrijs jau strādājis ar datoru un vadījis uzņēmumu no mājām.
Kas īsti ar tevi notika? Klīst visādas runas.
– Arī man nācies dzirdēt vairākus variantus. Kopā ar dēlu Edgaru pērn oktobrī bijām Holandē uz ikgadējo izstādi. Māstrihtā gatavojos izkāpt no vilciena. Stāvu, somas rokā, te piepeši sākas ekstrēmā bremzēšana. Ar saviem 146 kilogramiem no visa spara gāzos uz galvas. Soma palika saspringtajā rokā, pārrāvu cīpslas un trīs mēnešus nevarēju atskrūvēt minerālūdens pudeli.
Piepeši sajutu, ka saliecas kreisā kāja, kas 30 gadu nelokās celī. Krītot biju salauzis kaulu. Pie samaņas nācu slimnīcā. Pirmā doma – kā dēls tiks galā ar mūsu ģimenes uzņēmumu? Vai neesmu stulbs?
Ar mūsu veselības apdrošināšanu ārzemēs laikam ir kā ir.
– Nē, tā tiešām darbojas, bet pirmajā brīdī apjukām. Dēls zvanīja uz polisē norādīto apdrošināšanas sabiedrības “Balta” numuru Latvijā, kur pateica: “Piedodiet, ir piektdienas vakars…” Nācās sazināties ar mūsu valsts konsulāro dienestu. Pēc tam gan apdrošināšanas sabiedrības sarosījās. Iesaku katram: pirms izbraucat no valsts, ierakstiet atrodamā vietā vēstniecības tālruni!
Bet vēl jau bija jātiek uz mājām!
– Tas bija vesels piedzīvojums. Dakteri mani ieģipsēja, sapotēja pret sāpēm. Dēlam bija biļete uz lidojumu pirmdienā. Apdrošināšanas sabiedrība rezervēja man četras vietas, jo biju vedams tikai guļus. Taču holandiešu mediķi tādam gājienam nepiekrita, izsauca speciāli aprīkotu lidaparātu no Vācijas. Divi piloti, divi dakteri un mēs ar Edgaru atlidojām uz Rīgu. Pretī bija Katastrofu medicīnas centra mašīna, kas mani nogādāja Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā.
Anda (Gūrija sieva – I. M.) stāstīja, kā tur iepriekš skraidījuši, jo vedīšot kādu biezo ar lidmašīnu no Holandes. Atveda mani, tādu bārdainu lauku veci no Bauskas. Iemeta gultā, un četras dienas pienāca tikai māsiņa un sanitāre. Gulēju un domāju – ārprāts, par ko valstij nodokļus maksāju?! Sabiju klīnikā desmit dienu un braucu uz mājām.
Tev ir nācies būt ļoti pacietīgam…
– Esmu 30 gadu sadzīvojis ar savu slimību, tas ir tikpat kā laulība. Pēcdienesta laikā gūtas traumas man ir hronisks osteomielīts, turklāt zelta stafilokoka infekcija, kas neļauj kaulam sadzīt, to nevar arī operēt, sanaglot, saskrūvēt. Man ir bijušas 28 operācijas, divas reizes biju klīniskajā nāvē. Atjēdzos. Pie manis bija atbraukuši radiņi. Abas manas vecmāmiņas vēl bija dzīvas, ļoti priecājos. Tikai pēc tam uzzināju, ka viņi atbraukuši atvadīties, bijis tik slikti.
Gadu un astoņus mēnešus nogulēju hospitālī, esmu “kara” invalīds no 21 gada vecuma. Tāpēc jau es nedrīkstēju to kāju salauzt, jo nezinu, kas būs jūnijā, kad ģipsis beidzot jānoņem. Vai nebūs jāizšķiras par amputāciju…
Savu pusgadsimta jubileju esi sasniedzis ar tādām mācībām kā reti kurš.
– Negribu izlikties, ka nav smagi, tomēr Dievs man uzlika pārbaudījumu, bet ne vairāk, kā es varu izturēt. Šis pusgads manu dzīvi ir apmetis kājām gaisā un devis ļoti daudz laika pārdomām.
Esmu laimīgs, ka piedzīvoju Atmodu. Taču es nolādu to, ka esmu kļuvis uzņēmējs, darbs ir aplaupījis manu ģimeni. Dēlu piespiedu sākt strādāt uzņēmumā, kad viņš vēl mācījās koledžā. Dzinu Edgaru kā tapu sienā, nežēlīgi, bet tagad zinu, ka varu uz viņu pilnībā paļauties. Ar meitu man nav izveidojies tāds garīgais kontakts. Kad viņai manis vajadzēja, biju līdz kaklam darbā. Paskaitīju, cik pagājušajā gadā esmu bijis kaut kur kopā ar sievu? Vienu ceturtdienu un vienu sestdienu, kad aizbraucām uz Jūrmalu, bet gadā ir 48 brīvdienas!
Un tomēr – tev pat slimojot domas tikai pie darba!
– Nekas cits neatliek, man nekā nav, viss pieder bankai, viss, pat māja ir ieguldīta, lai attīstītu ražotni. Bet ir jau arī kaut kas panākts. SIA “GEKA” ir lielākā apbalvojumu ražotāja Latvijā. Aptuveni 90 procentu balvu un piemiņas lietu, ko Latvijā pasniedz dažādos pasākumos, esam ražojuši mēs.
Atgādini, ar ko tas sākās!
– Aizņēmos no mammas simt latu, jo simts man bija pašam. Izņēmu opelītim sēdekļus, nopirku biļeti uz prāmi Tallina–Helsinki, aizbraucu uz firmu, kas ražo kausus, un atvedu mājās pilnu mašīnu līdz lūpai. Tas bija 1995. gada 18. februārī, kad Gailīšos stiepām vedumu uz fotolaboratoriju sestajā stāvā. Pirmais birojs un veikals bija Ceraukstē, mūsu ģimenes mājā.
Šogad skaisti varējām atskatīties uz desmit gadu jubileju, jo 25. februārī atvērām veikalu un biroju Bauskā. Man tas ir kā maģistra darbs. Rīgā uzņēmumam ir zeme, celsim ražotni.
Pieminēji, ka šo mēnešu laikā esi piedzīvojis dažādas atklāsmes.
– Daudzko esmu sapratis. To, ka izaudzināt dēlu nozīmē radīt jaunu paaudzi, iestādīt koku – atstāt pēc sevis kaut ko paliekošu. Sapratu, ko nozīmē nogalināt čūsku, – tā ir jānosit sevī, atbrīvojoties no lepnības, lielības. Vienu dienu to vien darīju, kā visiem zvanīju un atvainojos. Par visu, ko esmu teicis vai darījis, kādu aizvainojot.
Tuviniekiem likās, ka laikam jūku prātā vai arī atvados un kaut ko sev padarīšu. Man Igaunijā ir brālēns, kurš nodarbojas ar sahadži jogu. Viņš palīdzēja man sevi izprast. Šajā laikā esmu piedzīvojis, kā tas ir – lūgt Dievu, būt uzklausītam un to sajust ar visu ķermeni.
Domāju, ka ne mazums pārdzīvojumu bijis arī taviem tuviniekiem.
– Tas vispār nav izsakāms, piemēram, mana sieva Anda. Mēnešiem ilgi es nevarēju pats sev dibenu noslaucīt. Viņa to darīja. Sākumā kustējās tikai rokas, galva strādāja un neviens nevarēja pateikt, cik ilgi tā būs. Māsa joprojām brauc mani kopt, kamēr Anda ir darbā. Mammai tam nepietiek spēka, un es to arī negaidu no viņas.
Un gultā guļošu tevi uzaicināja par deputātu?
– Nu, protams, tieši gultā var piesaistīt vairāk vēlētāju. To es speciāli izdomāju. Taču patiesībā gribētos, lai sāk atklāti, skaidri un gaiši runāt par to izlikšanos un cūcību, kas notiek. Tie deputāti, kuri ievēlēti mazpilsētās un pagastos, taču patiesībā nav nevienas partijas biedri. Ne tas ir “Jaunais laiks”, kas ierakstīja mani sarakstā, ne tie ir tēvzemieši, ne sociāldemokrāti, arī zemnieki ne. Tas ir pūpēdis, fikcija. Briesmīgi skatīties, kā dažiem rokas trīc un acis spīd – kaut vai nelielu, bet varu gribas.
Vienpadsmit gadu biju “biedrs” un solīju sev, ka nekad vairs nevienā partijā nelīdīšu. Ceraukstieši mani pierunāja iet “Jaunā laika” sarakstā, piekritu tikai ar noteikumu – ja ievēlēs, nolikšu mandātu. Nu kas es pašlaik par deputātu!
Kuri no taviem 50 gadiem bijuši neaptumšoti laimīgi?
– Kad mēs ar Andu brūtējāmies. Viņai bija nepilni astoņpadsmit gadu, kad ģimenē piedzima Mārcis, Andas jaunākais brālis. Vienīgā vieta, kur mēs varējām būt divatā, bija vannas istaba. Mazgājām Andas brāļa autiņus un bučojāmies. Sievastēvs nopirka tādu jocīgu šaujamo ar korķi galā. Ap pusdivpadsmitiem naktī noskanēja plaukšķis, korķis bija griestos, nu zināju, ka jāiet mājās.
***
Viedokļi
– Māris Ikaunieks (ar Gūriju pazīstams vismaz 30 gadu): “Viņa uzņēmību, gribasspēku vēlētos pat aizņemties. Gūrijs nekad nesūdzas, nežēlo sevi un ļoti daudz strādā.”
– Rolands Vinogradovs: “Ļoti gaišs, radošs, uzņēmīgs cilvēks. Vienmēr ir prieks ar viņu tikties. Lai spēks atgriežas!”
– Guntis Macpans: “Viņš atsauksies uz jebkuru palīgā saucienu. Ļoti emocionāls.
