Labklājības sabiedrībā viens no pamatnosacījumiem ir tas, lai informāciju tehnoloģijas būtu pieejamas pēc iespējas daudziem.
Labklājības sabiedrībā viens no pamatnosacījumiem ir tas, lai informāciju tehnoloģijas būtu pieejamas pēc iespējas daudziem.
Lielākoties labu nolūku vadītas, tiek atvērtas interneta zāles. Četras ir arī Iecavā. Tas ir daudz vai maz? Ja tā kļuvusi par spēļu zāli, kas kultivē datoratkarību, – tas ir daudz.
Spēlē ne tikai bērni
“Bauskas Dzīve” pabija trijās interneta zālēs Iecavā. Dienas laikā dominējošā daļa apmeklētāju bija skolas vecuma bērni. Uzrunātie uz jautājumiem atbildēja nelabprāt, acīmredzot viņiem tajā laikā notika stundas. Ar nožēlu jāteic, ka šoreiz nebija neviena, kas internetā strādātu, meklējot izziņas materiālus.
Mazākā apmeklētāju daļa ir pieaugušie, kas datorzāļu pakalpojumus izmanto izziņas, darba vajadzībām. Diemžēl arī pieaugušie labprāt aizraujas ar spēlēm.
Iecavas internātpamatskolas direktore Judīte Rubina situāciju Iecavā atzina par ļoti kritisku: “Bērni nonākuši datorsalonu atkarībā. Tiek kavēta skola, audzēkņi bēguļo. Atkarībā iestigušos glābt ir ļoti grūti. Kopā ar sociālā dienesta darbiniecēm un policiju salonus apsekojam, cenšamies situāciju kontrolēt, bet vienmēr klāt nevaram būt. Bērniem šim nolūkam naudas nav. Kur viņi to dabū? Zog, iespēlē dažādās spēlēs ar vienaudžiem, paliek cits citam parādā.”
Skolas direktore atzina, ka nevajadzētu bērniem aizliegt apmeklēt datorsalonus, būtu vien jāaizliedz spēlēt tajos azartspēles. Datorsalonam vajadzētu būt vietai, kur skolēns var papildināt zināšanas.
Laiks un saturs
To, ka jaunieši un skolēni tiešām galvenokārt aizraujas ar datorspēlēm, “Bauskas Dzīvei” apstiprināja arī kāda Iecavas datorsalona saimnieks Guntis Ērglis. Iespējams, viņa padoms noderēs gan vecākiem, gan pedagogiem: “Ieteiktu pievērst sevišķu uzmanību divām lietām – pie datora pavadītajam laikam un tā saturam.
Pārāk ilga atrašanās pie monitora var bojāt redzi. To iespaido ne vien ekrāna kvalitāte, bet arī lietotā programmatūra. Piemēram, aizrautīgākie spēlmaņi noregulē monitoriem maksimālu spilgtumu, lai varētu saskatīt virtuālos pretiniekus tumšajos tuneļos, bet periodiski virtuālās granātas uz pāris sekundēm ekrānu iededz visā spožumā. Un ja vēl tas notiek aptumšotā telpā… Kārtīgi “geimeri” (spēļu meistari) nevar atļauties novērst uzmanību no monitora – nedrīkst palaist neievērotu virtuālo pretinieku, lai turētos rezultātu tabulā utt. Spēlmaņu redze cieš nesalīdzināmi vairāk, jo viņi nevar laiku pa laikam atraut acis no monitora. Taču tie, kas strādā pie datora, ik pa brīdim pārskata pierakstus, grāmatas utt.
Pēdējā laikā dominē šķietami nekaitīga interneta spēlīte “UO”. Tā nesaprātīgākus (tātad jaunākus) ļaudis “ievelk” sevī ar to, ka ir bezgalīga: arvien jaunu virtuālo iemaņu uzkrāšana prasa daudz pie datora pavadīta laika. Un izrādās, šīs “vērtīgās” virtuālās iemaņas iespējams pirkt un pārdot par reālu naudu. Šajā gadījumā, šķiet, datorspēles nekad nav bijušas tuvāk azartspēlēm.”
Kam domāti datori?
G. Ērglis sacīja, ka arī skolā daudzi vēlas spēlēt datorspēles. Ir pārsteidzoši, bet daži audzēkņi nāk ar apziņu, ka datori domāti tikai spēlēm. “Es domāju, ka šādu uzskatu veidošanos veicina mūsdienu surogāti – multiplikācijas filmas un pārmēru lielais laiks, kas pavadīts, tās skatoties. No laika gala monitors (televizors) saistās ar izklaidi, bieži pat muļķīgu un bezjēdzīgu,” sacīja Guntis.
Psihologi izpētījuši, ka pusaudžu paaugstinātu agresivitāti izraisa vardarbība televīzijā, savukārt agresīvās datorspēles palīdz tādējādi uzkrāto niknuma devu mazināt – spēlētājs “izlādējas”, jo darbojas, nevis “uzvelkas”, vērojot cietsirdīgas ainas filmās.
Vecāku viedoklis
Kā datorsalonu pieejamību vērtē skolēnu vecāki? “Dažkārt domāju, ka tālākos laukos dzīvojoši bērni var būt laimīgi, jo rokas stiepiena attālumā viņiem nav spēļu zāles. Mums nav naudas, lai nopirktu datoru, bet zinu, ka puikas šad tad iet spēlēt. Domāju, ka mūsu ģimenē situācija vēl ir kontrolējama. Nezinu, kā būs tālāk,” sacīja divu dēlu māte Biruta.
Daži aptaujātie vecāki atzina, ka iegādājušies datoru, lai bērni dažreiz paspēlē – labāk mājās, nevis svešā vietā, līdzaudžu barā.
“Tas ir tāpat kā ar citām atkarību veicinošām lietām – alkoholu, cigaretēm, narkotikām. To nevar aizliegt. Iekšējai mēra izjūtai jābūt pašiem. Vecākiem ne vienmēr ir laiks, lai to veidotu bērnos. Piekrītu, ka Iecavā ir labvēlīga vide datoratkarības veicināšanai. Bet vai tāpēc salonus slēgt? Virtuālā pasaule ir vilinoša, un vecāki pat dažkārt priecājas, ja bērns sēž pie datora un mājās ir miers. Vajadzētu domāt, kā audzināt vecākus šajā jomā,” sacīja iecavnieks Reinis Birģelis.
