Novembra sākumā ģimenes un tuvāko radinieku lokā svinējām mana vectēva Aivara un vecmammas Dzintras Zeltiņu jeb, kā mēs viņus saucam, Tētītes un Apeces 50. kāzu jubileju. Kopā sanākšanā atcerējāmies un kārtīgi izsmējāmies par seniem un ne tik seniem notikumiem.
Viltus soda kvīts
Viens no atgadījumiem, kurš raisīja pozitīvas emocijas, bija autovadītājas Indras šoks par it kā pirmo soda kvīti par neatļautu stāvēšanu. Pēc iepirkšanās lielveikalā sākusi braukt, jaunā autovadītāja pamanīja, ka pie logu tīrāmajām slotiņām piestiprināta lapiņa. Nodomājusi, ka tā ir soda kvīts, ciešot no kauna, viņa aši meklēja pirmo iespējamo vietu, kur apstāties.
Kā izrādījās, «draudīgā» lapele nebija nekāda soda kvīts, bet gan lapa ar dziesmu vārdiem. Indra uzreiz saprata, ka vainīga ir draudzene Ļena, kura, atbildot uz šoferītes telefona zvanu, uzreiz sacīja: «Nu!? Jociņš izdevās?»
Ģimenē tādi, kas darbu baidījās, netika turēti par īstiem Zeltiņiem. Par laimi, visi Tētītes un Apeces bērni ir čakli strādājuši biešu, kartupeļu un siena laukā. Loģiski, ka arī mazbērni – Mārtiņš, Artūrs un Rihards – visā procesā tika iesaistīti. Galvenokārt mazie darbarūķi siena talkās ne tikai ēda prjaņikus un dzēra govs pienu, bet arī grāba sienu vai šķūnī lēkāja pa tikko ievesto izkaltušo zāli, lai zem jumta satilptu pēc iespējas vairāk govs barības.
Lepnā vientulībā
Tomēr mazdēls Mārtiņš neaprobežojās tikai ar grābšanu un lēkāšanu. Kādā karstā un sutīgā vasaras dienā Tētīte atgriezās no darba mājās, kad lauka ainavā pamanīja iztrūkumu. Apstājies un nokāpis no velosipēda, viņš atskārta, ka pazudusi pēdējā siena guba. Pirmā doma – nozagta!
Tomēr tā vis nebija. Mazdēls Mārtiņš, prātodams, ka pēc tik karstas un sutīgas dienas būs lietus, bija nolēmis pašrocīgi sienu savest šķūnī. Ar ķerru vest būtu ilgi un garlaicīgi, tāpēc desmit gadus vecais darbarūķis ķērās klāt tehnikai. Viņš izdzina traktoru no garāžas, pielika piekabi, pārbrauca ceļu, aizbrauca uz lauka un viens pats visu gubu sameta piekabē, un pēc tam tikpat lepnā vientulībā sienu atveda un izkrāva šķūnī.
Noāķējis piekabi un traktoru iedzinis atpakaļ garāžā, mazais strādātājs pašapmierināts sagaidīja vectēvu ar platu smaidu sejā. Ticiet vai ne, bet vēlāk lietus tiešām gāza kā ar spaiņiem!
Katram savs ābolītis
Mammas nesaprašanās ar jaunāko dēlu gandrīz beidzās ar puikas apraudāšanos. Ziemas priekus var baudīt dažādi. Viens no veidiem ir šļūkt no kalna ar tā saucamo «ābolīti» – ovālas formas plastmasas gabalu ar rokturi.
Mazais Matīss ienāk istabā un mammai saka, ka grib «ābolīti». Mamma atbild, ka ābolu ziemā ārā ēst nevar. Jaunākais dēls apjucis mammai uzsver, ka kaimiņu puikam Nikam arī ir «ābolītis», bet māmiņa jau atkal atbild noraidoši.
Pēc neilga brīža Matīss noteica: «Mammu, bet es «ābolīti» neēdīšu, es ar viņu šļūkšu pa kalnu!» Pēc šī teikuma māte beidzot saprata, kas par lietu. Izrādās, tās dienas rītā vectēvs bija atvedis vēl pēdējos labos ābolus, un Matīsa mamma nodomāja, ka dēls prasa pēc tiem, nevis plastmasas šļūcamā.