Jēkabtantes kūtiņā savulaik bijis Hruščovs, Pelše, arī Zīgerists un Šķēle.
Jēkabtantes kūtiņā savulaik bijis Hruščovs, Pelše, arī Zīgerists un Šķēle.
Tikai retais kaimiņš atceras, ka Jēkabtantei ir arī vārds un uzvārds – Anna Bērziņa. Jēkabs bija viņas vīrs, amatnieks un joku plēsējs. Bet Anna par saviem jociņiem tikusi pat līdz čekai.
Viesi no rajona
Padomju laikos valstsvīrs Arvīds Pelše aizliedzis svinēt Jāņus. Tādas pagāniskas būšanas komunisma cēlējiem nepiedienot. Smīnot par šo aizliegumu, vasaras saulgriežos ugunskuri tomēr aizkurti, bet jāņogas iesauktas par pelšenēm.
Jēkabtantei kūtī vienmēr bijusi kāda sivēnmāte. Vienā no metieniem mazais ruksis nav vēlies apaļumā, bijis tāds tievs, garš, īsām kājelēm kā takša sugas suns. Šis tievulis nosaukts par Pelši, bet cits, ļoti apaļīgs, – par Hruščovu, vadoni, kurš savulaik centies arī Latvijā ieviest kukurūzas audzēšanu masveidā.
Tolaik bijusi populāra šāda četrrinde: «Dieviņ, atver debeslūku, /nolaid Ulmani ar cūku /un ar kukurūzas lapu /apsedz komunisma kapu.» Par šīm gudrībām ieinteresējušies likumsargi, un Jēkabtanti apmeklējuši «viesi» no rajona centra. Viņa neesot apjukusi un, ievedot čekistus kūtiņā, demonstrējusi, ka visi cūči vienādi, šņakā biešu lapas un neatsaucas ne uz vārdu Pelše, ne Hruščovs. Tātad apvainojumi izdomāti. Cūka nav papagailis un nevar saprast cilvēku valodu, pārbaudītājiem teikusi Jēkabtante. Un ja arī varētu, tad šāds kustonis būtu jāved uz Maskavu un jādemonstrē tautsaimniecības izstādē citiem kā sociālisma sasniegums. Tā par Jēkabtantes «nedarbiem» stāsta mazmeita Sandra.
Pārbaudījums vēderam
Ne jau katrai cūkai dots savs vārds. Taču, kad Latvijā parādījies Zīgerists ar saviem solījumiem, viens sivēns nosaukts viņa vārdā. Tas esot bijis brangs kviecējs, pirmais lauzies pie siles. Pēc tam te apmeties cūcēns ar tādiem kā sirmiem sariem un iesaukts par Šķēli. Bijis varens ēdājs. kad nokauts, izrādījusies īsta speķa cūka. Vienu no pēdējiem ruksēniem vecmāmiņa gribējusi nosaukt par Kalvīti, jo tas bijis ļoti līdzīgs Tautas partijas līderim. To gan Sandra nav ļāvusi, jo tieši tad viņai piedzimis dēlēns – Jēkabtantes mazmazdēliņš –, kuram dots vārds Kalvis. Vēl tik trūka, lai cūkai un puikam būtu vienāds vārds!
Brīvdienas pie Jēkabtantes vienmēr likušas vēderam trūkties, tā savu bērnību atceras Sandra. Īsts piens, pašu kults sviests un svaigas paniņas. Sulīgu loku salāti pārlieti ar biezu krējumu, pie jaunajiem kartupeļiem pagatavota pašu žāvē- ta speķa, sīpolu un miltu mērcīte.
Tievētāji izputinās zemniekus
Jēkabtante audzējusi arī cukurbietes, tāpēc klētī vienmēr stāvējuši vairāki salduma maisi un veclaicīgs cukurtrauks galda vidū nekad nav bijis tukšs. Vēl nesen viņa piktojusies: nevis Eiropa, bet visas tās tievētā- ju kustības izputinās Latvijas zemniekus. Šitie svara vērotāji esot speciāli iesūtīti no Amerikas kā spiegi. Tie, kas sludina, ka maizi un kartupeļus nedrīkst ēst un cukuru pie tējas nevar likt, esot īstie kaitnieki. Lielajos veikalos svaigas pārtikas nemaz neesot, tur varot nopirkt tikai sintētiskas un pārsaldētas draņķības, uzskata Jēkabtante. Latviešu cilvēkam tāds uzturs nav piemērots, tāpēc pat jauniešiem rodas visādas vainas – cits ķer pie sirds, cits pie sāniem un pakaļas, vienam neklausa galva, otram kājas.
Ne cūkas, ne govs Jēkabtantei vairs nav. Annai jau pāri astoņdesmit gadiem un spēki iet mazumā. Taču bez kustoņiem viņa savu sētu nevar iedomāties. Patlaban Jēkabtantei ir āzis un divas kaziņas. Vienu no pienīgākajām ragainēm viņa nosaukusi par Eiropu. Jāiet taču laikam līdzi, teikusi Jēkabtante vēlēšanu komisijas ļaudīm, kuri atbraukuši pie viņas referenduma dienā.
