Ziemassvētki atnāca un pagāja ar rosinājumu būt līdzjūtīgākiem, atcerēties tos, kuri vēl nevar vai arī vairs nespēj sev palīdzēt.
Ziemassvētki atnāca un pagāja ar rosinājumu būt līdzjūtīgākiem, atcerēties tos, kuri vēl nevar vai arī vairs nespēj sev palīdzēt, smaga likteņa piemeklētos un tos, kuri līdz garīga un fiziska spēka izsīkumam cīnās par savu ģimeni, par mājām, kur kopā būt, par savu vietu šajā straujajā un arī nežēlīgajā laikā.
Man un daudziem laikabiedriem, par kuriem parasti saka “vecāka gadagājuma cilvēki”, nav pamata gausties par aizmirstību. SIA “Bauskas Dzīve” vadība jau desmito gadu rīko pusdienas saviem darbiniekiem, pieaicinot ārštata autorus un veterānus. Tā ir kā paaudžu sasaukšanās, nevis ar skaļiem vārdiem, bet siltiem acu skatieniem – vēl esam, vēl varam, vēl dzīvojam. Preses veterāniem tiek gan vietējās avīzes gada abonements, gan dāvanu karte kādā lielveikalā. Arī arodbiedrība dalās ar vecļaudīm savos uzkrājumos. Šķiet, tas nav tikai vēss pienākums, bet patiesa vēlme iepriecināt ar attieksmi.
Jau piekto gadu pilsētas Domes priekšsēdētāja Ārija Gaile, Ziemassvētkiem tuvojoties, uz tikšanos aicina arī nevalstisko organizāciju pārstāvjus. Adventes svecīšu gaismā raisās abpusēji interesantas un lietderīgas sarunas par pilsētu, kāda tā ir tagad un kāda tā varētu būt nākotnē. Gada garumā par šo tikšanos atgādina kārtējā gada kalendārs.
Taču ne reizi vien ir nācies it kā no malas vērot, kā dažādu interešu un likteņa apvienotie, kopā sanākuši, cits citu uzmundrina, no “darba kārtības” izslēdzot ir sāpes, ir neveiksmes, kas ikdienā nomāc.
Pirmo reizi, pēc Ženijas Stundas ielūguma, gadījās būt Latvijas Multiplās sklerozes asociācijas (LMSA) Bauskas nodaļas Ziemassvētku sarīkojumā, jau vienpadsmitajā. Teikšu atklāti, tā man bija nepazīstama vide, kaut arī dažus šīs slimības piemeklētos pazīstu jau sen. Tā ir Mairita Krūmiņa, savulaik cītīga rakstītāja rajona avīzītei, iemetot ierastībai pa vidu kādu domās iznēsātu dzirkstīti. Tā ir Evija Pumpura, kuras ziedu gleznojumus esmu redzējusi draugu un paziņu dzīvokļos. Viņa priecājas, ka pieņēmusi aicinājumu apmeklēt mākslas nodarbības pilsētas ģimenes un sociālā atbalsta centrā “Ābele”, “kur pat telpas sienu krāsojums iedvesmo”.
Todien guvu daudz plašāku priekšstatu par līdzcilvēkiem, kurus vieno svešādi skanošie vārdi – multiplā skleroze. Ne viens vien pie galda sēdēja ratiņkrēslā, dažam dakšiņu pie mutes pacelt palīdzēja tuvinieki, bet saskatoties acīs redzēju smaidu. Varbūt tas nāk no asociācijas Bauskas nodaļas vadītājas Ženijas Stundas mūžīgā optimisma. Ja tikai vārdiem būtu maģisks spēks piepildīt visus laba vēlējumus, Ženijai laimes pietiktu ne vienam gadam vien. Arī LMSA valdes priekšsēdētāja atgādināja, ka nodaļai ir ļoti veicies ar tik enerģisku vadītāju – vienu no Latvijas lepnumiem –, un nodeva sveicienus no dakteriem un māsiņām Rīgā. “Nāku pie jums divu iemeslu dēļ. Mani stiprina stipri cilvēki. Tāda ir Ženija. Domājot par jums, es saprotu, ka parastas galvassāpes vēl nebūt nav pasaules gals, kā to dažkārt iedomājamies,” sacīja Hipotēku un zemes bankas pārvaldniece Māra Bite. Ar viņas starpniecību asociācijas Bauskas nodaļa atradusi labvēļus Vācijā, palīdzot vairākiem slimniekiem iegādāties malku, higiēnas preces, pat vienu veļas mašīnu. Tas pagaidām, jo visu vēlmes uzreiz nav izpildāmas, pat rajona sponsoru dāsno devumu pieskaitot. Turklāt labdarībai jau nav noilguma. “Asociācijas mūsu nodaļā ir trīsdesmit multiplās sklerozes slimnieku, tieši tik, lai ar katru vismaz domās varētu būt kopā vienu dienu nedēļā,” sacīja Ž. Stunda.
Ziemassvētku vecīša atsūtītās dāvanas lika atcerēties sen mācītas dzejas rindas, atmiņā atsaukt spilgtākos notikumus. Maija no Vecsaules teica: “Vajag saņemt visus spēkus un raudzīties uz zvaigznēm. Tur, kur uz mazu brīdi pavisam drīz satiksies divi gadi. Mēs taču visi esam zvaigznīšu bērni.” Iecavniekam Aleksandram jūsmīgas atmiņas par kopīgiem izbraukumiem uz Lietuvu, Igauniju, pa Latviju un tur iegūtiem draugiem, iesakot braukt, kustēties, ja vien tāda iespēja ir dota.
Ženijas trīsdesmit aizbilstamajiem būtu katram savs stāsts, kā slimība piezagusies gandrīz vai nemanāmi un salauzusi mūžu divās daļās – pirms un pēc tam. Anita priecājas, ka ieguvusi autovadītājas tiesības un, kad kājām grūti, uz darbu brauc ar mašīnu. Savs stāsts Mairitai, kura strādā veikalā, cits rundālietei Brigitai, kura slimībai pretojas ne vien ar zālēm, bet arī vingrojot, un vēl un vēl. Bet visiem ir viena pārliecība – milzīga nozīme ir pašiedvesmai, gribasspēkam un Dieva palīgam.
Kafejnīcā “Vērdiņš” bija arī mūzika un jautrība, ko radīja klauns Brālīša Karlsona izskatā un Pepija Garzeķe.
D. ZIEMELE Bauskā
