Klāt rudens. Migla no rītiem atgādina par aizgājušās vasaras karstajām dienām un naktīm, saules sasildīto zemi un to, ka brrr… vajadzēja saģērbties siltāk.Pašlaik man labāk patīk atgriezties mājās nekā doties projām, jo tad neredzu visā krāšņumā aiz muguras palikušos vecvectēva Mārtiņa un vecvecmammas Annas stādītos kokus. Liepas rāmi nodzeltējušas, bet kļavas blakus staltajām eglēm bezspēcīgās dusmās par neapturami aizejošo piesarkušas. Jau no tālienes priecē zaļi dzeltenais un vietumis sarkanais lapu tonis.Dienas kļūst aizvien īsākas. Šim gadalaikam raksturīgas pārdomas un skumjas. Taču tās palīdz ieraudzīt un novērtēt ikdienas prieka mirkļus par dabas skaistumu, līdzcilvēku labsajūtu un labestību, tuvību ar mīļajiem un padarīto. Viss ir tik trausls. Šodien vari būt zirgā, bet rīt jau izmisumā lauzīt rokas. Nekad nezini, vai tikšanās ar kādu nebūs pēdējā.Mācos dzīvot tagad un šeit. Nestigt pagātnē, nemaldīties ilūzijās par nākotni. Īpaši atgaiņāju šaubas par kaut kā izdošanos un pašvērtību. Dažkārt gan ļaujos žēlabām par to, cik grūti ir. Taču raudāt ir svētīgi. Pēc asarām atgriežas miers un spēks. Diemžēl to darīt iemācījos tikai pirms četriem pieciem gadiem tālajā Sibīrijā. Dzīve rādīja, ka ir lietas, ko nevar mainīt, lai cik liela būtu vēlme un pieliktās pūles. Jāmācās paļauties uz Dievu. Pat nejēdzīgākajam notikumam un norisēm ir jēga. Citi to vienkārši sauc par dzīvi. «Nestigt pagātnē, nemaldīties ilūzijās par nākotni.»
