«Dzīvoju burvīgu emociju atmiņās,» atzīst mežotniece ILONA RUMBA.
“Dzīvoju burvīgu emociju atmiņās,” atzīst mežotniece ILONA RUMBA. Rīt, 17. jūlijā, viņai paliks 66 gadi.
Ilonas dzimtā puse ir Īslīces pagasts. Pērn viņa sadomāja organizēt skolas biedru salidojumu. “Nebijām tikušies 50 gadu, tas izvērtās par varen jauku pasākumu,” tā Ilona.
Šovasar viņa nolēma, ka visiem jāparāda Mežotnes pagasta skaistumi. Pirms divām nedēļām Ilonas mājās, par pārsteigumu pašai mājas saimniecei, sabrauca 24 aicinātie viesi, katrs ar saviem gardumiem un pārsteigumiem. Vakars bijis no sirds aizkustinošs. Jubilārei ļoti gribētos apzināt kādreizējos kursa biedrus Saulaines tehnikumā. Savulaik Ilona ieguvusi jaunākās agronomes specialitāti.
Cilvēkos viņai tīk dabiskums un sirsnība, arī pati Ilona cenšas tāda būt. Pašlaik jubilāre cītīgi raksta vēstules klases biedriem un nosūta tikšanās reizes fotogrāfijas. “Klases biedre no Kurmenes nevarēja atbraukt un atsūtīja skaistas dzejoļa rindas par skolas gadiem. Arī tās katram vēstulē pārrakstu,” stāsta gaviļniece.
Mežotnes pagasta pado mes darbinieki ir labi iepazinuši Ilonu. Darbīgā kundze esot viens no interesantākajiem pagasta cilvēkiem, ļoti aktīva un savdabīga.
Ilona labi saprotas ar radiem, ar māsu Rasmu. “Par dzīvi nežēlojos, kaut arī dēliņu zaudēju, kad viņam bija 17 gadu. Pirms desmit gadiem aizsaulē aizgāja vīrs. Citiem iet daudzreiz grūtāk,” spriež mežotniece. Ilonas optimismu varēja just arī sarunas laikā. Ne reizi viņa nevaimanāja par šīs vasaras lietaino laiku, kaut arī gotiņām siens ir jāsagādā.
Daudzus sabiedriskos pienākumus ir nācies darīt. Pagastā bijusi deputāte. “Vēl joprojām tīk otram palīdzēt. Regulāri eju kaimiņos pie vecas kundzītes, aiznesu pārtiku, parunājos. Man ir labi ap sirdi, ja otram varu ko jauku izdarīt un arī otrs ir priecīgs,” tā jubilāre.
Ilonai tīk dāvināt ar rokām darinātas dāvanas. “Adot čības vai džemperi, par to valkātāju domāju simt labas domas. Vai tad tas nav vienreizēji – saņemt tādu dvēseles velti?” jautā rokdarbniece. Abas dēlu ģimenes bieži nākas apdāvināt.
Pēc ciemošanās Ilonai prātā iešāvās varen trāpīgs sakāmais: “Nu jāteic, kā mans tēvs savulaik, – šito jauko brītiņu!”
