Rīt Bārbelē tiks atzīmēta Latvijas Tautas frontes jubileja, rajona kādreizējo tautfrontiešu satikšanās. Organizatori teikuši, ka pulcējas ne jau tālab, lai sūrotos par grūtībām, bet lai atjaunotu pleca izjūtu un vairotu gaišus brīžus.Rīt skaistkalnieši sanāks uz filmas par savu pagastu pirmizrādi, bet Īslīces kultūras namā svinēs tā izveides un pastāvēšanas 35. gadskārtu. Rīt ļaudis Bauskas rajonā arī sportos, ceps maizi, mīlēs, ķildosies. Tik daudz kas būs rīt. Un viss, kas ar mums notiks, ko piedzīvosim, būs vienreizējs, neatkārtojams. Par katru šo darbu vajadzētu skatīties uz sevi nevis ar «tā sanāca» aci, bet ar «es to spēju izdarīt» skatu un priecāties par to, kas labs un paša paveikts.Kāda uzņēmēja Rundālē pēdējā laikā, kad vien satiekamies, mani cienā ar pašas ceptiem cepumiem, mājās gatavotu marcipānu. Agrāk nebiju manījusi, ka viņa tik ļoti pievērstos «konditorēšanai»… Kas tās par pārmaiņām? «Gluži vienkārši man apnicis «Rimi» piedāvājums, tā vienveidība, gribas ko īpašu,» viņa atbildēja uz manu izbrīnu.Šajā pasaulē visas garšas sāk līdzināties cita citai, viss garšo vienādi. Arī pērkot smaržas, uz jautājumu – vai šīs ir sievietēm? – man atbild – tas ir unisekss, der visiem… Tik grūti saglabāt savu vienreizējību, neatkārtojamību. Pašu taisītas konfektes vai filma par Skaistkalni un skaistkalniešiem ir kaut kas unikāls, ļaudis, kas pirms 20 gadiem veidoja Tautas fronti Bauskas rajonā, arī nav atkārtojami. Un par šiem notikumiem, šiem cilvēkiem savā veidā var uzrakstīt tikai «Bauskas Dzīve». Ar to mēs katrs Bauskas pusē arī esam unikāls. Neraugoties uz globalizāciju un vispārēju unifikāciju.
