Saimnieciskajos mežos atļauto ciršanas vecumu sasniegušas tās egļu audzes, kas dzimušas pirms 80 gadiem, tātad – reizē ar Latvijas brīvvalsti.
Saimnieciskajos mežos atļauto ciršanas vecumu sasniegušas tās egļu audzes, kas dzimušas pirms 80 gadiem, tātad – reizē ar Latvijas brīvvalsti. Vectēvu stādītais mežs nobriedis, atliek to nocirst. Taču… dažkārt aizmirstam, ka meži ir ne tikai mūsu zaļā rota, bet arī kopējā bagātība, no kuras lielā mērā atkarīga valsts ekonomika. Šoreiz – par mežu – koksnes ieguves avotu.
Zāģis nav drauds
Bauskas virsmežniecības virsmežzinis Andrejs Bulle apgalvo, ka vērienīgā mežu zāģēšana, kas pašlaik notiek īpašnieku mežos, nenozīmē to iznīcināšanu.
«Jau tad, kad īpašnieki sā- ka atgūt mežus, tika apstiprināta ciršanas tāme. Taču tajā norādītās platības uzreiz neizcirta. Pēdējo divu gadu laikā īpašnieki aktivizējušies un steidz izcirst to, ko tāmes ietvaros viņi nav paguvuši,» skaidro A. Bulle.
Virsmežzini visvairāk uztrauc kas cits. Viņaprāt, katastrofāla ir situācija mežu atjaunošanā un kopšanā īpašnieku mežos. Vairums izcirtumu netiek apmežoti mākslīgi, bet atstāti dabiskai atjaunošanai. Taču izcirtumos mežs visbiežāk atjaunojas ar saimnieciski mazvērtīgām koku sugām.
Daudzviet kolhoza laikos ierīkotās skujkoku meža kultūras netiek koptas un iznīkst.
«Tas nozīmē, ka zaudētājas būs mežīpašnieku nākamās paaudzes. Tās nesaņems mantojumā augstvērtīgas mežaudzes,» norāda A. Bulle.
Mežs – atbalsts lauku saimniekam
Aivara Auziņa zemnieku saimniecība Bārbeles pagastā specializējusies piena lopkopībā. Saimnieka īpašumā ir 36 hektāri meža. «Ja nebūtu meža, lauksaimniecība zaudētu. Mežs dod ziemā peļņu, kas ļauj «savilkt galus» pavasarī,» tā saimnieks.
A. Auziņš uzskata, ka iespaidu par mežīpašnieku bezsaimnieciskumu radījuši galvenokārt tie mežu īpašnieki, kuri nedzīvo uz vietas, bet alkst pēc ātras peļņas un savus mežus iztirgo mežizstrādātājiem, kuri atstāj aiz sevis postažu.
Kas kavē izcirstās platības īpašnieku mežos apmežot? «Lai apmežotu izcirtumus mākslīgi, stādmateriāls jāpasūta trīs, četrus gadus uz priekšu. Tātad – jābūt garantijai, ka pēc trim gadiem atradīsies nauda, par ko stādus nopirkt. Bet šodien reti kurš lauksaimnieks to var garantēt,» tāds ir A. Auziņa izskaidrojums.
Sertificēšanu var kavēt esošās nekārtības
Apliecinājums nenoplicinošai saimniekošanai ir tā saucamais «zaļais sertifikāts». Pēc sertificētas meža produkcijas palielinās pieprasījums pasaules tirgū arī valstīs, kas iepērk koksni un tās izstrādājumus Latvijā.
Virsmežzinis A. Bulle uzskata, ka valsts meži Latvijā visos laikos labi apsaimniekoti. «Žēl, ka pagaidām vēl neesam pratuši sevi pasniegt citu valstu starpā. Tādēļ, lai neciestu mūsu mežīpašnieki un Latvijas ekonomika, visiem jautājumiem, saistītiem ar «zaļo sertifikātu», ir jābūt noskaidrotiem, pirms «celsies» mežrūpnieki Krievijā un pārējās valstīs,» spriež A. Bulle.
Kokapstrādes firmas «Piebalgas» direktors Jānis Leitāns atzīst, ka «zaļais sertifikāts» ir arī konkurentu atlases instruments. «Taču ideja par civilizētu meža apsaimniekošanu ir atbalstāma. Latvijai jāpierāda, ka mums ir pietiekams intelektuālais potenciāls gan Meža dienestā, gan biznesa struktūrās,» bilst J. Leitāns.
A. Bulle ir pārliecināts, ka valsts mežos sertificēšana problēmas nesagādās – tas varot būt piecu līdz desmit gadu ilgs process. «Taču tās nelikumības un nesaimnieciskums, kas vērojams īpašnieku mežos, Latviju var atvirzīt ļoti tālu atpakaļ,» saka virsmežzinis.
Pavadzīme, kas nesola cerēto
No 1. oktobra stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas pieprasa noformēt pavadzīmi rēķinu pirms kokmateriālu transportēšanas par katru kravu, kā arī atskaiti Valsts ieņēmumu dienestā par pavadzīmju izmantošanu.
«Rēķins pavadzīme ieviests, lai cīnītos pret nodokļu nemaksātājiem,» uzskata J. Leitāns. «Diemžēl iecere izskaust nodokļu nemaksāšanu radījusi sarežģījumus – lielas grūtības «mazajiem» meža izstrādātājiem. Viņus, kas sagatavo vienu kravu mēnesī, vajā nodokļu inspekcija, policija. Tādēļ daudzi «mazie» atmet ar roku un nodibina saistības ar tiem, kas šīs problēmas spēj atrisināt. Rezultātā ierēdņiem papildu darbs, bet valstī pamats ēnu ekonomikai.»
SIA «Bērzkalni» direktors Māris Sīmanis ir pārliecināts, ka prasība pēc pavadzīmēm gaidīto rezultātu nesasniegs, jo, «kas godīgi strādājis, tas strādās, kas ne – tie tāpat atradīs, kā izlocīties». M. Sīmanis norāda, ka pagaidām nav vērojama noteiktība, pārbaudot jaunieviestās prasības ievērošanu.
«Piemēram, vedam uz Rīgu taras dēlīšus. Kravu aiztur ceļu policija un uzliek sodu 10 latu par to, ka pavadzīme nav atbilstoši noformēta – tajā nav norādīts ciršanas biļetes numurs. Bet kāda vairs saistība ciršanas biļetei ar gataviem zāģmateriāliem? Kas un kā šodien pierādīs, kurā meža kvartālā un nogabalā zāģēti koki, no kuriem dēlīši izgatavoti? Ja reiz veic kontroli, tad ceļu policija kopā ar ieņēmumu dienestu,» uzskata M. Sīmanis.
Nav ticības nodokļu politikai
M. Sīmanis uzskata – valstī jāizstrādā normāla nodokļu politika. «Nesaprotu, kāpēc, piemēram, mežizstrādātājiem jāmaksā akcīzes nodoklis par to degvielu, ko izdedzina motorzāģi un pievedējtraktori cirsmās. Ik gadu akcīzes nodoklī samaksājam 5 līdz 10 tūkstoš latu. Būtu pareizi, ja šī nauda paliktu mū- su pārziņā esošo meža ceļu remontam.
Esmu pārliecināts, ka nodokļus bez iebildumiem maksātu visi. Taču tādā gadījumā nodokļiem jābūt vismaz par pusi mazākiem,» spriež M. Sīmanis.
Turpretī zemnieks A. Auziņš uzskata – ja nodokļus samazinās, tos paģērēs vēl zemākus.
Prognozē konkurences saasināšanos
No 1999. gada janvāra Latvijā paredzēts atcelt izvedmuitu arī lielo dimensiju apaļkokiem, kam vēl līdz šim izvedmuita pastāvēja. «Tās atcelšana veicinās ārzemju pircēju piesaistīšanu apaļkoku tirgū,» pārliecināts J. Leitāns. «Tāpēc jārēķinās ar konkurentu loka paplašināšanos. Domāju, ka, vispirms atceļot izvedmuitu un tikai pēc tam mēģinot iegūt «zaļo sertifikātu» un radīt konkurētspējīgu pārstrādi, mēs jaucam lietu kārtību un prestižu Eiropas vidē.
Pieprasījums pēc kokmateriāliem ārvalstu tirgū samazinās. Vispārējā ekonomiskā depresija var skart arī koksni kā patēriņa produktu,» piebilst J. Leitāns. «Taču nav šaubu, ka tirgū primārās būs pircēja intereses. Ja spēsim pielāgoties viņu prasībām, domāju, ka vietu tirgū saglabāsim.»
«Vislielākās grūtības droši vien izjutīs mazās kokzāģētavas,» spriež M. Sīmanis. «Tām vajadzēs specializēties vietējiem pasūtījumiem.
Bet valstij šajā situācijā uzdevums ir veicināt, lai katra meža nozare – mežsaimniecība, mežizstrāde un kokapstrāde – radītu peļņu un nodrošinātu šo nozaru pastāvēšanu un attīstību.»
