Vēl pavisam nesen ar prieku un atzinību vērojām Iecavas parkā uz asfaltēta ceļa izbūvētus “gulošos policistus” ātruma ierobežojumam.
Vēl pavisam nesen ar prieku un atzinību vērojām Iecavas parkā uz asfaltēta ceļa izbūvētus “gulošos policistus” ātruma ierobežojumam. Tiešām vajadzīga lieta, jo visos gadalaikos šeit parasti ir ļoti daudz bērnu. No rītiem un pēcpusdienās uz sākumskolu dodas skolēni.
Pagājušajās brīvdienās gaismu atstarojošie ceļmalas stabiņi, kas ierobežojuma zonu atdala no ceļmalas, tika saliekti, rupji salauzti. Negribas ticēt, ka to izdarījuši autovadītāji. Domāju, ka vainīgi ir tie, kam, nākot no kafejnīcas, prātiņš nolaidies zemāk par jostasvietu.
Par rupjību koncentrātu izveidojies vēl nesen atjaunotais glītais kājāmgājēju koka tiltiņš parkā. Kauns. Un vēl lielāks tāpēc, ka ir meitenes, kas, uzrakstot paziņas tālruni ar attiecīgiem komentāriem, tādējādi kārto attiecības. Domāju, ka par šīm lietām ir jārunā ģimenē. Ir jāskaidro, ka paši mēs savu apkārtējo vidi veidojam bagātu vai sabojājam. Dažkārt šķiet, ka šādi izlēcieni norāda, ka kaut ko kaut kad esam palaiduši garām. Vecākiem trūcis laika par to runāt.
Bet vēl tas ir izdarāms. Minētie gadījumi ir tikai nelieli piemēri. Vēl taču ir arī aprakstīti soliņi, ar saulespuķu sēklām piespļaudīti autobusi utt.
Ar cieņu – Dagnija
