Kad uguns mežā, par vēlu slēpt sērkociņus… Situācija valstī ir radusies ne tikai no pasaulē palaistā un «klaiņojošā» vīrusa. Problēmas, slimības un nāvi ir atnesis lielais Es, savu iegribu apmierināšana pāri visam un uz citu rēķina. Cik labi šādā reizē izgaismojas līdzcilvēku patiesā būtība! Cits vēl bīstamā laikā steidz ceļojumā. Lielas personas, lieli Es…
Šis laiks ir vērtīgs, lai vētītu un saprastu, kas patiesi ir nozīmīgs un svēts dzīvē, kas ir tikai sēnalas. Drošības aspektu ievērošana māca disciplīnu, savukārt citu modrā acs – atbildību. Apzinoties, pa kādu slidenu «ledu» staigājam, patiesi jābūt modriem ne tikai par sevi, bet arī par tiem, kas dzīvo tuvumā un rotaļājas ar «sērkociņiem».
Katrai paaudzei ir, par ko domāt. Jauniešiem būtu jāpavērtē, vai atgriešanās buča omītei būs vietā, tāpat pulcēšanās un ballīte. Jaunība pulsē? Bet sērgas izkapts to arī var nopļaut.
Šis būtu laiks, kad beidzot pievērsties ēst gatavošanai mājās, jo, bieži skrienot apmierināt izsalkumu veikalā, var atnest ne tikai produktus. Nācies novērot, ka šādi mazie veikalā skrējēji turpat pagalmā notiesā guvumu ar nemazgātām rokām, nedomājot ne par sevi, ne par daudzdzīvokļu nama kaimiņiem. Bīstamākie šai situācijā ir nezinošie. Tik daudz vienkāršu ēdienu recepšu var atrast gan internetā, gan vecās un jaunās pavārgrāmatās! Būs pilns vēders un miers mājās.
Iespējams, šogad vairs skolas klātienē nebūs. Tas nozīmē arī līdzaudžu kontaktu trūkumu. Bet varbūt tā ir iespēja tuvināties bērniem un vecākiem, laiks sapratnei, ka ģimene ir lielākā vērtība šajās pasaules vētrās.
Sargājot fizisko veselību, mums ir vajadzīgs arī stiprs garīgs kodols, jo ne visi ir miruši no sērgas, citi – arī no bailēm. Kā tās uzveikt, uz ko paļauties?
Lai mēs izietu sveiki no šīs situācijas, katram ir jāizvērtē, kas ir svarīgākais, un pie tā arī jāturas, pārējo atmetot.
