Mūsu valsts vara un arī pašvaldības joprojām nespēj aprast ar domu, ka demokrātiskas valsts pazīme ir neatkarīga un brīva prese.
Mūsu valsts vara un arī pašvaldības joprojām nespēj aprast ar domu, ka demokrātiskas valsts pazīme ir neatkarīga un brīva prese. Pavisam nesen ar gandarījumu rakstīju par lielo preses brīvību Latvijā, kas atklājās pēc pētījuma datiem par 166 pasaules valstīm. Varai tas, šķiet, kremt, groži jāpievelk, nu valsts sekretāru sanāksmē ticis pieteikts izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projekts “Plašsaziņas līdzekļu ētikas padomes nolikums”. Kā norāda projekta autori – Ministru prezidenta biedra birojs – izveidojamās padomes uzdevums būtu izstrādāt vienotus plašsaziņas līdzekļu ētikas principus. Padomes sastāvu ar rīkojumu apstiprinātu ministru prezidents. Tā jau ir, manuprāt, nekaunīgi klaja valsts iejaukšanās neatkarīgas preses lietās, varētu pat teikt – solis cenzūras virzienā.
Pasaules demokrātiskajās valstīs nekas tāds, ko tagad gudro ministru prezidenta biedrs un viņa birojs, nevar būt pat iedomājams. Plašsaziņas līdzekļu ētika ir profesionālo žurnālistu organizāciju un pašu preses izdevumu, radio vai televīzijas lieta. Kā zināms, Latvijā joprojām nav atcelts “Latvijas žurnālistu ētikas kodekss”, kas pieņemts Latvijas Žurnālistu savienības konferencē 1992. gada aprīlī. Turklāt saviem žurnālistu darbības ētiskajiem principiem būtu jābūt izstrādātiem katrā laikrakstā un radio vai TV organizācijā. Avīzei “Diena” šāds kodekss ir, tāds ir arī Latvijas Valsts televīzijai. Kā ar rajonu avīzēm? Aptaujājot vairākas rajonu laikrakstu redakcijas, gan atklāju, ka savi darba ētikas pamatprincipi formulēti un žurnālistu akceptēti ir tikai Kuldīgas rajona avīzē “Kurzemnieks” un mūsu “Bauskas Dzīvē”. Varbūt vēl kādā ir, bet man neizdevās noskaidrot.
Ticu, ka ikvienu kolēģi dzīve gluži vienkārši piespiedīs formulēt arī žurnālista darba ētiskos aspektus. Daudz mūsu darbībā, protams, nosaka un regulē likumdošana. Tomēr tā nenorāda, piemēram, kā virzīt situācijas, ja reportieris būtu deputāts vai konkrētas partijas biedrs, cik liela uzticēšanās tad varētu būt neatkarīgam laikrakstam? Likumdošana strikti nenosaka arī to, ka medijos jābūt nodalītai reklāmai no autorpublikācijām, autoru komentāriem un viedokļiem jābūt nodalītiem no ziņu tekstiem. Bet to nosaka mūsu profesijas ētikas principi.
Paziņojumā par “Plašsaziņas līdzekļu ētikas padomes nolikumu” man ļoti “iepatikās” arī, piemēram, šis arguments par labu padomes izveidei: lai veidotu sabiedrībā stabilu vērtību sistēmu un pasargātu to no degradējošas informācijas plūsmas. Ko nu katrs tagad sapratīs ar vārdiem “degradējošas informācijas plūsma”? Pilnīgi pieļauju, ka par tādu tiks uzskatīta informācija par valdības neizdarībām, pārkāpumiem vai neveiksmēm.
Droši vien degradējoša būs arī, piemēram, katoļu baznīcas slēpto cinisko pārkāpumu publiskošana (pedofilija, skandāls ar šīs baznīcas aizliegumu lietot prezervatīvus, kā dēļ tik daudzi inficējušies ar AIDS).
Tā mēs degradēsim stabilas vērtības, un to mums turpmāk visvarenā valdība aizliegs? Uzzinot par šādiem jaunievedumiem, brīžiem īsti vairs nevaram saprast, kurp valdība mūsu valsti ved: uz Eiropas vai tomēr uz Padomju Savienību?
