Tuksnesim ir skaņa, kas atgādina vēja svilpšanu sniega vētrā. Tikai ik pa brīdim fonā iešķindas aitu ganāmpulku zvārgulīši. Kizilkuma tuksnesī Uzbekistānā, sēdēdama pakalnā, rundāliete Solveiga Ikerte jutās laimīga.
Tuksnesim ir skaņa, kas atgādina vēja svilpšanu sniega vētrā. Tikai ik pa brīdim fonā iešķindas aitu ganāmpulku zvārgulīši. Kizilkuma tuksnesī Uzbekistānā, sēdēdama pakalnā, rundāliete Solveiga Ikerte jutās laimīga. Pieredzējusī ceļotāja šoreiz piedzīvoja izjūtas, kas nelīdzinās iepriekšējām.
Gandrīz viena ģimene
Nodoms doties uz tuksnesi radās impulsīvi, bet Solveiga vairāk nekā pusgadu tam nopietni gatavojās. Viņas vēlmēm atbilda tikai vienas Latvijas tūrisma kompānijas piedāvājums “Senais Zīda ceļš”. Maršruts veda uz Uzbekistānu – kādreizējo dižās Persijas valsts teritoriju –, iekļaujot Buhāras, Samarkandas un tuksnešaino apvidu apmeklēšanu.
“Uzbekistāna nav Latvijas tūristu iecienīts ceļojumu mērķis, jo atsaucība ir neliela. Tālab firma gadā rīko tikai divus braucienus. Mūsu grupā bija 12 dalībnieku, no kuriem seši – vienas ģimenes locekļi. Es devos uz Vidusāziju septembrī, kas ir ļoti piemērots laiks. Lai arī daždien ārā bija plus 30 grādu, karstumu nejutām, turklāt nemaz nebija noguruma, par spīti lielajai slodzei un iespaidu intensitātei,” atzīst Solveiga.
Atvērtas visas durvis
No Rīgas uz valsts galvaspilsētu Taškentu grupa lidoja ar Uzbekistānas aviolīniju komfortablo laineri, kas kursē reisā Ņujorka–Rīga–Taškenta. Tur ceļotājus sagaidīja vietējais gids Bahrams – Latvijas tūrisma kompānijas sadarbības partneris. No šī mirkļa sešas dienas uzbeku pavadonis ne minūti grupu neatstāja bez uzmanības, izpildot jebkuru, pat šķietami neīstenojamu vēlmi.
Par tūrisma pakalpojumu nozari Uzbekistānā Solveigai ir radies ļoti labs iespaids: “Nezinu, pēc kādiem principiem viņi veido mārketingu, bet tūristam visur atveras durvis, cilvēki ir gatavi palīdzēt, izturas vienkārši, ar pašcieņu un vienmēr māk pateikties. Atliek tikai ieminēties, un nokļūsi, kur sirds vēlas. Bijām gan kokvilnas plantācijās, gan turku pirtī, meloņu tirgū un jaunuzceltā mošejā, kas tūristiem parasti nav pieejama. Vislielākais brīnums ir tas, ka sešās dienās pieredzējām neticami daudz – it kā būtu veselu mēnesi ceļojuši. Nesen mūsu grupai bija salidojums, kurā ieradās visi. Vai zini, ko darījām vispirms? Piezvanījām gidam Bahramam uz Uzbekistānu!”
Amatnieku paradīze
Vidusāzijas valsts rundālietei šķitusi kā amatnieku paradīze. Īpaši pievilcīga ir 2750 gadu vecā Samarkanda – pilsēta ar senām mošejām un medresēm (musulmaņu kādreizējām garīgām skolām), kurās iekārtotas mākslinieku un amatnieku atvērtās darbnīcas. Kokgriezēju, metālkalēju, zīda izšuvēju, keramiķu, flīžu apgleznotāju, vilnas un zīda paklāju audēju, mūzikas instrumentu meistaru darba procesu var iepazīt ikviens. Tā Solveiga uzzinājusi, ka uzbeku sieviešu greznās kleitas ir austas no zīda ļoti sarežģītā tehnikā. “Agrāk nezināšanas dēļ uz Vidusāzijas tekstilijām raudzījos skeptiski, tagad manī tās izraisa sajūsmu un apbrīnu. Paklājus Uzbekistānā auž vīrieši, arī ēdienu gatavo tikai viņi,” teic Solveiga.
Protams, latviešiem bija iespēja vairākkārt nobaudīt izslavēto uzbeku plovu, kam ir dažādas variācijas, un sautētu jēra gaļas cepeti. Tuksnesī, kur grupa nakšņoja pēc kazahu parauga darinātās ādas jurtās, cepeti gatavoja autobusa šoferis un gids. Pie ugunskura muzicēja no pārrobežas atnākušais kazahu dziesminieks nacionālajā tērpā. Viņš izskatījies ļoti bēdīgs, arī dziesmas bijušas pārāk skumjas. Kādā melodijā latvieši saklausījuši “Raudāja māte, raudāja meita” intonācijas, par ko dziesminieks nebrīnījies, jo visām tautām smeldzīgās dziesmas esot līdzīgas.
Melones un plovs
Smaržīgas uzbeku melones, kas tūristiem šķita vēl nebaudītas delikateses, tirgū varēja nopirkt par gluži simbolisku cenu, bet vīnogu spainītis maksāja vienu latu. Taškentā latvieši apmeklēja plova centru – “Lido” līdzīgu ēstuvi –, kurā pasniedz tikai nacionālo maltīti. Pēc klasiskas receptūras plovu gatavo 20 stundu milzu izmēra katlos. To liek sasildītā šķīvī un ēd ar pirkstiem. “Vismazāk ir jāuztraucas par netīrību. Tās nebija ne tirgū, ne vietās, kur nav nekādu labierīcību. Pēc tam spriedām, ka ārkārtīgi sausajā gaisā visi mikroorganismi aiziet bojā,” skaidro Solveiga.
Uzbekistānā visbiežāk nācies sastapt franču tūristus. Valsti patstāvīgi apceļojusi kāda neliela latviešu kompānija, kas gida Bahrama grupai visur sekojusi pa pēdām. Tuksnesī nakšņojuši arī četri beļģi, ar kuriem latvieši paguvuši nodibināt draudzīgas attiecības. Pie ugunskura Solveiga mācījusi Bahramam “Tūdaliņ, tagadiņ!”, un viņai tas gandrīz izdevies.
***
Der zināt
– Par neatkarīgu valsti Uzbekistāna kļuva 1991. gadā. Tad arī tika nodibinātas diplomātiskas attiecības ar Latvijas Republiku.
– Valstī ir vairāk nekā 24 miljoni iedzīvotāju.
– Valsts valoda – uzbeku.
– Pirms dažiem gadiem Uzbekistānā tika ieviesta latīņu rakstība iepriekšējās kirilicas vietā.
– Uzbekistāna ir ceturtā lielākā kokvilnas eksportētāja pasaulē. Kokvilnas tranzīts caur Latvijas ostām gadā veido ap 200 tūkstoš tonnu.
