«Esmu dzimis zem laimīgas zvaigznes» – tā ar sevi «Baus- kas Dzīves» lasītājus iepazīstina VOLDEMĀRS SKALBE Vecumniekos.
«Esmu dzimis zem laimīgas zvaigznes» – tā ar sevi «Baus- kas Dzīves» lasītājus iepazīstina VOLDEMĀRS SKALBE Vecumniekos. Bijušais sunākstietis prāto, ka būt veiksminiekam, iespējams, palīdzējis allaž kabatā turētais talismans – sudraba pieclatnieks ar uzrakstu «Dievs, svētī Latviju!» tieši virs latvju zeltenes galvas. Tādu monētu neesot bijis daudz, tāpēc ļaudis brīvvalsts laikā šīm Mildām piedēvējuši laimes nesēju spējas.
Mežsarga dēls, Lubānas mežsaimniecības skolas absolvents, leģionārs, nacionālais partizāns, cita starpā, jokodams piebilst, ka no Sibīrijas viņš izsprucis, taču no skolotājas Maigas gan nav vēlējies bēguļot. Viņš bijis tik neatlaidīgs pielūdzējs, ka Jēkabpils vidusskolas mācību pārzinei nekas cits neatlicis, kā kļūt par Voldemāra dzīvesbiedri.
Voldemārs par sevi
Jaunībā mans vaļasprieks bija sportošana. Azartiski trenējos šķēpmešanā. Iedams ganos, no taisnas lazdas pagatavoju šķēpus. Uz katra ar nazi iegriezu tolaik Latvijā slavenāko sportistu vārdus. Metu un ar interesi vēroju, kuram veicies vislabāk!
Sportiskais rūdījums palīdzējis daudzās dzīves situācijās. Atceros, kā paglābos no zaldātu nagiem, kuri 1945. gadā gribēja mani nogādāt Krievijas plašumos. Kad viņi mēģināja mani sagūstīt, metos bēgt pret kalnu, ko sedza sniegs līdz padusēm… Tagad domāju – tik ļoti laikam mani bija iespaidojis sev dotais solījums labāk būt nošautam, nevis atstāt Latviju, ka varēju pa dziļo sniegu skriet kā Jēzus Kristus staigāt pa ūdens virsu!
Aktīvais dzīvesveids jaunībā neļauj man tagad, septiņdesmit deviņu gadu vecumā, sūroties par veselību. Nesmēķēju un alkoholu arī nelietoju. Pirmo un vienīgo reizi tabakas garšu izbaudīju, mācoties 6. klasē. Skola bija tālu – kādi četri kilometri no mājām. Reiz, mērojot šo ceļa gabalu, abi ar kaimiņu zēnu izpīpējām desmit papirosus. Bija toreiz tāds «Diplomāts»…
Maiga par Voldemāru
Stipra rakstura cilvēks. Valdim es uzticos vairāk nekā sev.
Valdis allaž ir atbalstījis manu aizraušanos ar pašdarbību (arī viņš kādreiz bijis aktīvs korī dziedātājs). Agrākos laikos man patika gatavot scenārijus dažādiem sarīkojumiem. Vīrs bija pirmais kritiķis.
Ja viņš ko apņemas, tad es zinu, ka izdarīs. Reiz mūsu mājās «sagāja grīstē» radio. Valdis ņemas ap to kasti, bet es baros, lai taču met mieru – jau nakts. Viņš nesaka neko, bet no rīta radio skan…
Kā jau bijušais mežsargs, mežu kultūru meistars, mežu izmantošanas inženieris (kādi tik amati viņam bijuši!) Valdis apsaimnieko piecus hektārus meža. Malku ziemai viņš sagādā bez citu palīdzības, tāpat arī sienu kaziņai. Pats sastrādā zemi. Vīrs mēdz sacīt, ka savos gados jūtot, ka var izdarīt vēl visu ko!
Skalbju ģimene agrāk pārdzīvojusi, ka liktenis viņiem nav lēmis kļūt par vecākiem… Jau astoto gadu Maiga Skalbe ir «mīļa mammīte», bet Voldemārs «tētītis» no Baldones bērnunama aprūpē ņemtajam Artūriņam. Par Vecumnieku vidusskolas 8. klases skolnieku Artūru Mežaraupu, kurš plūcis uzvarētāja laurus daiļrunātāju konkursā «Zvirbulis», «Bauskas Dzīve» rakstījusi vairākkārt.
