Pagājis Ziemassvētku un gadu mijas iepirkšanās drudzis. Decembra beigās dažbrīd šķita, ka vai puse rajona ļaužu sabraukuši uz Bauskas lielveikaliem.
Pagājis Ziemassvētku un gadu mijas iepirkšanās drudzis. Decembra beigās dažbrīd šķita, ka vai puse rajona ļaužu sabraukuši uz Bauskas lielveikaliem. Nu dzīves ritums pamazām atgriezies vecajās sliedēs un «Bauskas Dzīve» apmeklēja dažus rajona veikalus, lai izzinātu, kādas tirdzniecības formas vēl pastāv laukos, vai iedzīvotāji un arī pārdevēji ir ar tām apmierināti.
Pārdod astoņus vagonus arbūzu
Apzinot tirdzniecības tīklu laukos, neviļus rodas vēlme iepazīšanos sākt ar akciju sabiedrības «Bauskas tirgotājs» (BT) veikaliem. Ilgus gadus tieši šo tirgotāju uzskatīja par galveno preču piegādē lauciniekiem. «Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados mums rajonā bija vairāk nekā 140 tirdzniecības objektu. Rajons bija sadalīts piecās tirdzniecības zonās, mūsu pārziņā bija arī desmit taras pieņemšanas punktu, tagad vairs nav neviena, pieci autoveikali, desmit noliktavu. Bija divi zirgi, Bauskas aerodromā tiem gādājām sienu. Ar zirdziņiem pa pilsētu izvadāja preces, arī malku, ko tolaik tirgojām.
Daudzviet rajonā tika uzcelti lielāki vai mazāki tirdzniecības centri. Lai visas tirgotavas nodrošinātu ar precēm, pa rajona ceļiem ik dienu devās vairākas automašīnas. Divas lielās «fūres» alkohola katru mēnesi tika saņemtas Bauskā un izvadātas pa rajona veikaliem. Ik dienu uz laukiem tika vestas neskaitāmas tonnas maizes. Lai arī to centās aizliegt, tomēr cilvēki tradicionālo «ķieģelīti» pirka pa klaipiņiem desmit, lai ar maizīti barotu lopus.
Saskaņā ar valsts plānu dažbrīd nācās realizēt pat neprātīgus preču apjomus. Reiz rudenī nedēļas laikā rajonam tika iedalīti astoņi vilciena vagoni ar arbūziem. Vedām tos no Iecavas stacijas uz visiem veikaliem. Laikam jau pirktspēja tolaik cilvēkiem bija lielāka, preces arī lētākas. Daudzas lietas, ko tagad pērkam par santīmiem, toreiz maksāja tikpat kapeiku,» atceras tagadējā BT padomes locekle, tolaik «Tirdzniecības apvienības» (TA) direktore Velga Vanna.
Konkurence nav godīga
90. gadu vidū TA bija monopoliste savā jomā rajonā. Turklāt ienākumu ziņā Bauskas TA daudzkārt tika nosaukta kā trešā ceturtā labākā valstī. Lai arī veikalu tīkls bija plašs, daudzviet uzbūvēti arī moderni tirdzniecības centri, kā, piemēram, «Kamarde» Uzvarā, komplekss Pācē.
Mainoties iekārtai un rodoties konkurentiem, sākās TA noriets. Šis apzīmējums gan laikam nav īsti precīzs, jo pašlaik akciju sabiedrība «Bauskas tirgotājs» sevi joprojām uzskata par vērā ņemamu tirdzniecības apvienību rajonā. Tai ir 25 veikali (no tiem 17 atrodas deviņos pagastos ārpus Bauskas), trīs kafejnīcas un trīs konditorejas cehi.
Uzņēmuma komercdirektore Daiga Turka uzskata, ka tirdzniecības vietu kopskaits rajonā nav mainījies, tikai tirgū ienākuši konkurenti – privātveikali. Diemžēl to darbība neesot godīga. Vairākos no šiem veikaliem pārdevējas ir kādreizējās TA darbinieces, kuras ne vienu vien reizi atzinušas, ka saimnieks par darbu maksā valstī noteikto minimālo algu, bet pārējo – aploksnē.
«Kad kārtējo reizi mūs aicina uz Jelgavu, lai Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reģionālajā sanāksmē godinātu kā vienus no rajona lielākajiem nodokļu maksātājiem, mani pārņem divējādas izjūtas. Mēs nodokļos tik daudz naudas valstij samaksājam tāpēc, ka strādājam godīgi. Ir uzņēmēji, kuriem pieder vairāk nekā desmit veikalu, tie sekmīgi strādā, tiek atvērtas jaunas tirgotavas, bet dokumentos parādās minimāls apgrozījums. Ir daudz shēmu, kā strādāt, lai nodokļus nemaksātu. Ar šādiem konkurentiem mēs nevaram cīnīties, te vairāk jāstrādā Ieņēmumu dienestam,» atzīst D. Turka.
Pieprasa lopu laizāmo sāli
Negodīgu tirgotāju darba teorijas izklāstu «Bauskas Dzīve» atstāj kādai citai reizei un dodas apciemot lauku veikalus – nevis lai kontrolētu, bet lai iepazītos ar tirdzniecības vietām, aprunātos ar pārdevējām un pircējiem.
Viens no lielākajiem un modernākajiem BT veikaliem rajonā ir pēc remonta pērn atklātā tirgotava Skaistkalnē. «Pircējiem ir svarīgi ne tikai preci nopirkt, bet arī to aplūkot gaumīgi iekārtotā, ērtā un mājīgā veikalā,» stāsta D. Turka. Pēc kapitālā remonta apgrozījums Skaistkalnes veikalā dubultojies, cilvēkiem tīk tur iepirkties. BT joprojām lauku ļaudīm piedāvā to, ko bieži vien nespēj piegādāt privātie tirgotāji. Tās ir dažādas saimniecības, rūpniecības preces.
Arī Viesturu pagasta Bērsteles centrā BT veikala «Līdumnieki» pārdevēja Svetlana Vaitkevičus norāda uz tirdzniecības zāles vienā stūrī sakrautu lopu laizāmās sāls paku kaudzīti, ko regulāri nākas papildināt, jo šo mantu cilvēki ātri izpērkot.
«Saimniecības preces, spaiņus, rudenī gumijas zābakus, siltos darba cimdus, ar ko ziemā iet uz mežu malku zāģēt, mums pērk labi,» stāsta pārdevēja. Arī piena produktus, maizīti, sviestu un desas speciāli uz Bausku reti kurš varot atļauties aizbraukt nopirkt.
Bērsteliete Ludmila Ņikitina stāsta, ka viņa veikalā iegādājoties miltus, margarīnu, un tad pati mājās gardum gardu maizīti cepot. «Zinu, ka «T Marketā» Bauskā šis tas ir lētāks, kādu reizi esmu tur iepirkusies, bet cik nu man tās braukšanas uz pilsētu,» tā pensionāre.
Arī veikalā «Līdumnieki» sastaptā Svetlana Mikitavičiene apgalvo, ka pirmās nepieciešamības preču klāsts te ir apmierinošs. «Šis tas lētāks gan varētu būt,» piebilst bērsteliete Ērika Skuja. «Aizeju mājās, apskatos, divi lati iztērēti, bet nopirkts nekas daudz nav. Ko padarīsi, tādi laiki! Tomēr atkal un atkal nāku uz savu iecienīto veikalu, jo te strādā ļoti laipna pārdevēja,» tā Ē. Skuja.
Darbiniecēm jābūt labām psiholoģēm
Tieši pārdevējas laipnību un prasmi ar pircējiem patērzēt uzsver Brunavas pagasta Ērgļos, veikalā «Līga», sastaptā Svetlana Mustermane. «Ja ir brīvs brīdis, labprāt ar pārdevēju aprunājos. Vai nu mums, sievietēm, trūkst, ko pārrunāt,» smej brunaviete.
Savas pārdevējas Ivetas Milliņas prasmi slavē arī SIA «ZunS» īpašniece Ņina Sīle: «Laukos ir tādi brīži, kad pircēji nenāk, tad pārdevējai pat pusstundu nākas klausīties kādas sieviņas spriedumos par grūtajiem laikiem un slikto valdību. Bet, šādi runājoties, atkal kāda prece plauktā noskatīta un ir jau pircējas somā.»
Pārdevēju profesionalitāti kā vienu no veiksmīga tirdzniecības biznesa pamatnosacījumiem uzsver arī Velga Vanna. «Pārdevējam jāprot ne tikai saspaidīt pogas kases aparātā. Es ieeju privātveikalā, pat mūsu lepnajos lielveikalos, un uzreiz manu, ka preces plauktos izvietotas haotiski. Jebkurš nevar tirgoties. Pārdevējam jābūt dabas dotam talantam smaidīt, jāprot uzturēt dialogu ar pircēju, arī pārliecināt nopirkt preci, nevis «iesmērēt» ko cilvēkam pilnīgi nevajadzīgu,» saka V. Vanna, tirdzniecības darbiniece ar 40 gadu stāžu.
D. Turka savukārt stāsta, ka BT veikalos par pārdevēju uzreiz nevar kļūt: «Nereti vēlmi strādāt par pārdevēju un nākamajā dienā stāvēt aiz letes izsaka meitenes pat ar deviņu klašu izglītību. Tādas mēs uzreiz darbā nepieņemam. Vismaz trīs mēnešus jāstrādā par mācekli, tad nedēļu jāmācās noformēt dažādus dokumentus un beigās jākārto eksāmens. Mēs arī mudinām jaunās pārdevējas mācīties vakarskolā un iegūt vidējo izglītību. Vismaz reizi gadā cenšamies saviem darbiniekiem organizēt kādu semināru.»
Lieltirgotavas nebaida
Runājot par lielveikalu ekspansiju Bauskā, pircēji laukos, arī pārdevēji atzīst, ka vismaz pagaidām tie nav viņu konkurenti. Pircēji nereti apmaldās lielajās tirdzniecības zālēs un preču pārpilnībā. Kaut gan tā arī ir sava veida tirgus stratēģija. Meklējot nepieciešamo, iepirkumu grozā salasās mantas, kuras nemaz nav domāts pirkt.
SIA «Ega» valdes priekšsēdētājs Egons Purens, kura pārziņā ir desmit tirgotavu rajona piecos pagastos, uzskata, ka ar pilsētas lieltirgotavām var konkurēt. «Veikalos, kuri tuvāk Bauskai, nedaudz samazinām cenas, tādējādi atturot pircējus doties iepirkties uz pilsētu. Ar ceļanaudu līdz Bauskai arī cilvēki rēķinās. Turklāt daļa no lielveikalos nopērkamām ekskluzīvām precēm – garnelēm, saldētām gailenēm vai lašiem – lauku cilvēkiem ikdienā nemaz nav nepieciešamas,» tā E. Purens.
«Novembrī jutām, ka apgrozījums bija mazāks, bet nu pircēji atgriežas. Mūsu veikaliņš iekārtots vienā daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī. Vasarā saimniece čībās atskrien pēc eļļas, kamēr panna uzsilst. Pircēju prasības šajos gados ir augušas. Viņi grib kvalitatīvas mantas, nereti arī ko reklāmās noskatītu,» novērojusi Ņina Sīle, kura kopā ar vīru Zigurdu ar tirdzniecību Brunavas pagastā nodarbojas jau sesto gadu. Šajā laikā jau trīs tirgotāji savus veikalus Ērgļos ir slēguši, bet Sīļi vēl turas.
«Ir veiksmes, tad atkal problēmas, bet beigās viss pa nullēm sanāk,» atzīst Ņ. Sīle. Pagājušajā vasarā tirdzniecību viņi sākuši vēl vienā veikalā Brunavā. Vasarā tur tirgošanās vedusies labi, bet ziemā maz cilvēku, konkurēt nākas arī ar autoveikalu.
Preču nams uz riteņiem
Te nu nonākam pie vēl vienas tirdzniecības formas laukos – autoveikaliem. Kādā aukstā janvāra dienā «Bauskas Dzīve» devās uz Gailīšu pagasta Viršiem, lai kopā ar mājas iedzīvotājiem gaidītu zemnieku saimniecības «Livonija» autoveikalu. Noteiktajā laikā pagalmā ieripoja zaļš busiņš. Tirgojoties vairāk nekā pusstundu, pie pārdevējas Elzas Puisānes iepirkties atnāca vismaz 20 cilvēku, dažas sievas no tuvējās mājas pēc kāda aizmirsta nieka atskrēja pat otru reizi.
«Pie tik laipnas pārdevējas prieks iepirkties. Viņa pie mums atbrauc trīs reizes nedēļā, varam iegādāties visu nepieciešamo. Pirms Ziemassvētkiem atveda pasūtītos gardumus, kādus vien vēlējāmies. Šņabi mums te neved, bet arī nevajag. Kas grib dzert, tie tāpat sameklē ko lētāku nekā veikalā. Mēs labāk kādu reizi nopērkam mazbērniem limonādi, konfektes vai bulciņas,» par autoveikala priekšrocībām stāsta Viršu iedzīvotāja Anna Skuja.
Visas klātesošās sievas apliecināja, ka braukt uz Bausku pēc pārtikas viņas negrasoties. Pāris santīmu, kas vienai otrai lietai te esot vairāk, tāpat par autobusa biļeti tiktu iztērēti. Velta Šmitiņa, atnākusi iepirkties, saujā tur desmit latu naudas zīmi. Visu uzreiz gan negrasās izpirkt, bet «četriem ēdājiem jau daudz vajag». Kad iepirkuma maisiņos salikti četri rupjmaizes, divi baltmaizes klaipiņi, kilograms gaļas, kūpinātas reņģītes, āboli, konfektes, vēl kādi nieki, septiņi lati iztērēti.
«Pēc divām dienām nākšu atkal. Kaut ko jau noteikti nopirkt vajadzēs,» saka V. Šmitiņa.
