Izlasīju «Bauskas Dzīves» otrajā lappusē žurnālistes izklāstītos piemērus par to, cik grūti tagad laukos atrast kārtīgus darba cilvēkus.
Izlasīju «Bauskas Dzīves» otrajā lappusē žurnālistes izklāstītos piemērus par to, cik grūti tagad laukos atrast kārtīgus darba cilvēkus. Es tomēr vēlētos iebilst rakstiņa autorei un lietas būtību skatīt no citas puses, – cik tam strādniekam par darbu tiek samaksāts? Vispirms pastāstīšu par sevi. Arī es agrāk vasarās piepelnījos ar cukurbiešu kaplēšanu. Taču pēdējos divus gadus esmu no šī smagā un nogurdinošā darba atsacījusies. Un tādēļ vien, ka samaksa par to tiek piedāvāta gaužām niecīga. Uzskatu, ka par tādiem grašiem nav vērts pūlēties.
Saprotams, ka nauda arī ir svarīga, taču mani aizskar tas, ka darbs tiek novērtēts necienīgi. Es zinu, cik grūti laukos pašlaik ir visiem – saimniekiem, kas darbu dod, un viņu palīgiem, kas ar piedāvāto samierinās. Bet vai nevajadzētu būt kādam nerakstītam goda kodeksam, kas liek darba devējam otra cilvēka pūliņus novērtēt dāsnāk. Visvairāk žēl man ir pusaudžu, kuri beidz pamatskolu, bet mācības neturpina. Viņiem jāstrādā tikpat smagi kā pieaugušajiem un vēl par mazāku samaksu. Es pat nezinu, kā to nosaukt. Varbūt tā ir darba jēgas un atalgojuma devalvēšana, ja tev dažviet samaksā tikai vienu latu par dienu. Tādēļ mani nepārsteidz tas, ka laukos daudz cilvēku ieslīgst depresijā.
I. G. Bauskā
