Mežotnes iela, tāpat kā Mēmeles iela, iezīmē Rīgas pilsētas robežu ar Rīgas rajona Mārupes pagastu.
Mežotnes iela, tāpat kā Mēmeles iela, iezīmē Rīgas pilsētas robežu ar Rīgas rajona Mārupes pagastu.
Šajā galvaspilsētas rajonā vēl saglabājusies lauku un pilsētas saskarvides burvība.
Iegūst pagarinājumu
Mežotnes ielā dzīvo pensionēta ķīmiķe Juta Paegle. Viņa priecājas, ka jau februārī sniega zilganā nokrāsa vēstī par pavasara tuvošanos. Bet, kad ceriņi zied, tad visu ielu apņem viegli gaistoša smarža un krāsu mākoņi. Juta bilst: “Rudenī gan jāpārdzīvo dubļi, jo mūsu iela nav asfaltēta. Tagad sniegs noklāj brauktuvi. Dziļās ziemās ir tā, ka baltums sniedzas līdz ausīm. Jāatzīst viena priekšrocība – pilsētas centrs no šejienes ir ātri sasniedzams.”
Jutas kundze ciemiņus laipni uzņem privātmājiņas viesistabā. Saimniece uzmeklē Rīgas pilsētas kartes faksimilizdevumu un rāda, cik īsa kādreiz bijusi Mežotnes iela. Juta nezina, kā izskaidrot, bet Zemgales vietvārds ir izkonkurējis bijušo – Drabešu ielas – nosaukumu, un tā Mežotnes iela kļuvusi garāka. Tuvējā apkārtnē ir vairākas ielas, kuru sākumburts D, bet Mēmeles un Mežotnes ielu nosaukumi šķietot kā svešinieki iemesti Vidzemes un Kurzemes vietvārdu grupiņā.
Atvadāmies no laipnās namamātes, kura kopš pagājušā gada vasaras palikusi vienatnē ar skaisto rotveileru Loru un koši melnu kaķi. Jutas vīrs, kurš viņu atvedis uz Mežotnes ielu, aizgājis veļu valstībā, un tagad mazbērni kliedē savrupību.
Zaļā apkārtne un klusums iedvesmo
Tekstilmāksliniecei Vijai Jansonei Mežotnes ielā aizritējuši 40 mūža gadi. Viņa apcerīgi stāsta: “Šeit noticis viss labākais, kas dzīvē var būt. Ļoti mīlu šo ielu. Vasarā visapkārt zaļums, pietiek klusuma. Manuprāt, ielai piestāv Mežotnes nosaukums. Atceros, vasarās es pat stelles esmu turējusi laukā un strādājusi zem klajas debess. Tikai skumji ir skatīties, kā mūsu ielā nomainās paaudzes…”
Māksliniece labprāt rāda gobelēnus, kuru autors ir viņas dēls Kaspars Lielgalvis. Interesanti bija skatīt Kaspara darbu ar audumā ieaustām papīra nošu lapām.
V. Jansone savu darbu reprodukcijas apkopo īpašā mapē. Pāršķirot lapu pēc lapas, atklājas, ka lins ir mākslinieces iemīļotākais materiāls. Lielformāta darbi, kuros izmantota pinuma tehnika, bijuši eksponēti izstādēs ārzemēs, un daudzi ir kļuvuši arī par mākslas krātuvju īpašumiem. Viens lina gobelēns aizceļojis uz tālo Japānu, jo šīs valsts mākslas eksperti lūguši izgatavot kopiju kādam darbam, kas viņiem ļoti iepaticies. Katram audumam mēdz būt savs liktenis. Vija pašlaik vēl nezina, kur tagad atrodas viņas austais Rīgas pilsētas ģerbonis, kam vairākus gadus bija mājvieta galvaspilsētas pašvaldībā Krišjāņa Valdemāra ielā.
Audzēkņi strādā brīnumaini
Tekstilmāksliniece pēdējā laikā veido maza formāta darbiņus, par kuriem viņa saka: “Arī tādos var ielikt ideju.” Metāla stieplīšu adījums iekļauj simbolisku zemeslodi, uz kuras smalks izšuvums simbolizē slāņu slāņiem krājušos vēsturi. Cilvēks, veicot apli, nokļūst tā augstākajā punktā, un pēc tam seko kritums…
Vija Jansone bērnu un jauniešu centrā “Altona” vada tekstilmākslas studiju. “Šeit es atdodu visu, ko vien jaunieši ņem pretī. Audzēkņi strādā brīnumaini, ja vien spēj darbā izturēt pirmās ugunskristības. Savas stelles esmu aizdevusi uz studiju, kur jau desmit gadu vadu nodarbības,” tā māksliniece.
