Ēriks Burka. Cik maz zinām par cilvēkiem mums līdzās… Bauskā mēs viņu bieži satiekam ar mazdēlu Edgaru pie rokas. Vectētiņš.
Ēriks Burka. Cik maz zinām par cilvēkiem mums līdzās… Bauskā mēs viņu bieži satiekam ar mazdēlu Edgaru pie rokas. Vectētiņš. Bet kas viņa liktenī? Redzētais. Izjustais. Pārdzīvotais.
Ēriks Burka dzimis 1921. gada pavasarī Vidzemē, Lejasciemā. Kā jau tajos gados dzimušajiem, pēc skolas sola nākamais solis dzīvē bija fronte. Skaudrākās pieturvietas – Opočka, Ostrova, More, kur 1944. gadā, vēl pirms Rīgas krišanas, jaunais karavīrs nonāca «atbrīvotāju» rīcībā. Spīdzināts. Sists. Divreiz sev kapu racis. Tiesāts, kā tolaik to darīja, sodīts ar nāvessodu, kas aizstāts ar 20+5 gadiem «dzimtenes» plašumos. Ceļš prom no Latvijas vedis caur moku vietu Mordoviju, kur 1947. gadā no kopējās masas atšķirti kriminālisti un sievietes. Politiskajiem tālākceļš – Karaganda. Ērikam Burkam līdz 1956. gadam. Darbs gaterī. Izturēt palīdzējušas… jā, arī tās domas, izjūtas, kas skanēja dvēselē, veidojās vārdos un tika pierakstītas uz cementa maisu malām. Dažreiz uzrakstīto izdevās ienest zonā, citreiz ne. Bet daļa dzejoļu, ko Ēriks Burka rakstījis Karagandā, ir saglabājušies. Tie runā, skan… To izjutu lasot. Tā ir. Ēriks pats dzied ar saviem vārdiem. Dziesma ar viņu bijusi kopā visos laikos – frontē, nometņu drēgnumā, pēc tam Dzimtenē.
Kopš 1956. gada Ēriks Burka ir baušķenieks. Šeit viņa mājiņa Mūsas krastā, izaudzināti meitas un dēls, mazbērni. Viss, kas dzīvē bijis, ir ar viņu. Arī skaudrās dzejas rindas, kas Karagandā rakstītas. Literārajā lappusē tikai nedaudz no saglabātā – ieskatam.
VELTĪJUMS SVĒTKU DIENAI
ĒRIKS BURKA
Pār ziemas salā stingušo zemi
Plūst jauna, strauja dzīvības šalts,
Iet cīņā par Dzimteni Latvijas dēli,
Pār galvām tiem uzplaukst zieds sarkani
balts.
Ne rāpojot, lienot ar noliektu galvu,
Uz priekšu kāds nākotnē varētu tikt,
Tik drošām rokām varam gūt balvu,
Kuru uz Dzimtenes altāra likt!
LILIANA SKUDRA
LŪGŠANA
Dievs, mans KUNGS,
Manām dienām
Nav svētības trūcis…
Maize galdā,
Kripata sāls –
Viss, ko ikdienā
Esmu Tev lūdzis.
Dievs, mans KUNGS,
Tikai brīdī,
Kad zemei un tautai sāp,
Metu dvēseli
Tev pie kājām,
Lūdzos un saucu –
KUNGS, pāri mākoņu
Slieksnim kāp.
Pasaules RADĪTĀJ,
KUNGS, MANS DIEVS,
Palīdzi latviešiem
BRĪVĪBU
Saglabāt.
AINA MEDNE
* * *
Pār Daugavu migla
Tik tīra kā vīraks
Pie Jersikas,
Kokneses, Ikšķiles plīv.
Līst lieplapu lietus
Uz zemītes dzīvās,
Un rudajam vējam
Skrējiens tik brīvs.
Stop… Rudenais piestāj
Vīgantes krastā.
Un cepuri noņem.
Daugava krāc.
Tur tumšā dzelmē
Ar lāsi plakstā
Sveicina Staburags,
Mielēm klāts.
Pulsē, pulsē,
Pulsē šī vieta…
Guli, stāvi, spīdi vai snaud.
Asaras tās,
Ko Staburags lietu,
Vecajiem latviešiem jāizraud.
DAGNIJA GASŪNA
PĀRI
Ir vienkārši jāpārkāpj pāri.
Jāsakož zobi un jāvar.
Pāri zaudējumiem un sāpēm,
pāri gadu saslietām kāpnēm,
pāri zudušai mīlestībai,
nodevībai un nāvei
ir jātiek pāri.
Cik sarkana saule riet!
Nāk tumšas ēnas,
kļūst baisi mazliet.
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
Pār cietumu jumtiem
riet saule,
un kādam tā riet,
un kailā dzīvībiņa
aiz dzeloņdrātīm
ieslēgta ciet.
Pār cietumu jumtiem
riet saule,
bet ausma nāks
ar spļāvienu sejā
un naidu,
kas kādu
vairs
nenomāks.INTA BALTGALVE
DZIEST UGUNSKURI
dziest visi ugunskuri
ātrāk lēnāk
man jāiemācās izdzīvot
starp ēnām
starp miglām mākoņiem
starp skaņu kopām
es sadegdama
citādāka topu
KOKLES DARINĀŠANA
nu Tev ir laiks pēc kokles iet
kamēr vēl esmu mājās
tā manu balsi dabūsi
un balsij atkal mājas
SANDRA CĪRULE
* * *
Kas klauvē pie mūsu durvīm –
vai liktenis? Vai varbūt
vienkārši pastnieks?
Vai vienkārši kaimiņš,
kurš atkal grib aizņemties latu?
Aiz desmit atslēgām vienkārši
slēpties no dzīves,
tik vienkārši, ka
dzīves vairs vienkārši nav.
LĪVIJA DZELME
BEZ ĒNĀM
Debesis sniegpārslas sijā,
Zemi klāj lēnām,
Lai vietas nav ēnām,
Lai tumsa bēg.
Atmiņas gadskārtu sijā,
Gaišos brīžus krāj.
Lai prieks mūs neatstāj,
Lai saule nāk.
Nebaltās dienas dažs sijā,
Straujos vējos sēj…
Dažs ar labiem vārdiem
Sasildīt spēj.
AIJA GRIGONE
DVĒSELE
Māte uzsēja priekšautu
baltu,
caur dzīves putekļiem maltu –
glabāja tajā dvēseli manu.
Ejot gulēt ar saules rietu,
atrada dvēselei galvgalī vietu.
Agri ceļoties,
rasā saltā
nomazgāja dvēseli baltu.
ĒRIKS BURKA
MOKU LEJĀ
Balāde
Biezs miglas plīvurs pāri sedzas
Šai dziļai moku ielejai,
Kas nokļūst tur, tiem grūti klājas
Līdz pat to stundai pēdējai.
Pa leju trakodama strauja
Plūst asins upe krākdama,
Un viņas stāvā klinšu kraujā
Stāv koks bez zaļā vainaga.
Un pāri saknēm burbuļodams
Plūst as’ru strauts uz ieleju,
To lejā gaida vilnis kārais,
Kas steidz uz tumsas valstību.
Vai rīts, vai vakars, arī diena –
Viss te ir krēslā miglā tīts,
No kuras vaids skan, sniedzas roka
Un sauciens: es jau straumes rīts…
Ak, sniedziet rokas jūs, kas neesat
Vēl moku lejā krituši,
No asins straumes laukā raujiet,
Es vēlos redzēt pasauli!
Un daudzas rokas sniedzas pretim,
Un daudzi sauc: nāc, paglābsim!
Bet tad… krīt paši tie no klintīm
Un lejā kapu atrod sev.
Ak, likten, glābi tos, ja vari,
Ak, Laima, roku sniedzi tiem,
Jel brīdi laimīgus tos dari
Un ved uz laukiem plašajiem,
Kur visam pāri saule spožā,
Kur prieks ar laimi kopā iet,
Kur atļauts pabūt vakarstundā
Tai dārzā, kurā rozes zied!
Bet Laimīte sēd nogurusi
Zem sausā koka strautmalā
Un raugās miglā noskumusi,
Kur ļaudis nogrimst dziļumā.
Nav viņas spēkos roku pasniegt
Tiem, kuri viļņos grimuši,
Tā nespēj palīgos tiem steigties,
Kas moku lejā krituši.
Kā visi, viņa pati gaida,
Kad gaisīs migla ielejā,
Kad piestās atkal saules laiva
Šai asins upes krastmalā.
Bet tumsa ņirgājas par gaismu,
Un viļņi baigi kauc un dej.
Par šausmīgo un trako pļauju
Tik nāve smej, tik nāve smej.
Tā dejo asins upes viļņos,
Pēc tinas miglas plīvurā,
Tad sažņaudz daudzus stingros
pirkstos
Un nogrimst tumsas valstībā.
Tik viņas smiekli atbalsojas
Vēl ilgi klintīs kailajās,
Ar straumi palikušie cīnās,
Jau gaidot stundu pēdējo.
Karagandā
1953. g. 13. V
INĀRA DRUVA
VĒLIE ZIEDI
Kad maijrozīte otrreiz zied,
Ne maijā vairs, bet augustā,
Tā, sevī lūkodamās, iet
Un apdomīgāka ir tā.
Vairs visus spēkus neizšķiež,
Ar dažiem ziediem rotājas,
Ne katram smaržu viļņus sviež
Un rāmi klusā priekā lās.
Kas redzīgāks, tas ieraudzīs
Šo atturīgo jaukumu.
Kam vēlais daiļums miglā tīts,
Lai pielūdz maija plaukumu.
GUNĀRS BOGDANOVS
***
ļaunums
kā dziestoša svece,
jūtu badalaikos
tikai prieks
ir ejoša prece.
ILUTA ALEKSANDROVIČA
VISI PASAULES VĒJI
TĀ DARA
Pārnakšņo vējš
Ābeles zarā
Visi pasaules
Vēji tā dara
Apvijas ābelei
Apkārt kā sega
Un klusējot guļ
No dienvidvēja
Ābelei dega
No ziemeļvēja
Ābelei sala
Tam visam
Nebūs gala
Visi pasaules vēji
Tā dara…
