Sazināšanās paplašinātas iespējas ir aizejošā gadsimta varbūt pats fantastiskākais ieguvums.
Sazināšanās paplašinātas iespējas ir aizejošā gadsimta varbūt pats fantastiskākais ieguvums. «Uzsit» tikai datora ekrānā vēstulīti un ar elektroniskā pasta starpniecību nekavējoties nosūti to uz otru pasaules malu. Bet kā mēs sarunājamies un saprotamies, atrazdamies cits citam līdzās? Izrādās, ne tik vienkārši… Par to vajadzēja uzklausīt «Bauskas Dzīves» lasītāju domas redakcijas telefonakcijā 13. novembrī.
Strādāt ar pozitīvām domām un atsaucību
Zvanīja baušķeniece, kura dzīvo Dārza ielas 26/1 ēkas piektajā stāvā. Gadu gadiem augstākā stāva iedzīvotājiem jācieš neērtības nekvalitatīvā jumta dēļ. Līdzko snieg vai līst, mitrums sūcas cauri. Pagājušajā vasarā jumts kārtējo reizi remontēts, taču vainu nav pilnībā izdevies novērst. Zvanītāja ļoti pieklājīgā, pat paraugtonī vaicāja: «Kā lai dzīvo? Izremontēju istabu un atkal siena pelē.» Runātāja vairākkārt uzsvēra, ka ilgi domājusi, pirms sadūšojusies zvanīt, taču «sirds ir pilna», un ne tikai viņai, arī pārējiem piektā stāva iedzīvotājiem. Neesot taču, kam palīdzību lūgt. Daudzstāvu ēka kādreiz piederējusi «Bauskas būvniekam», tagad tai jauni īpašnieki, kuru «sēdeklis» atrodas Rīgā. Īres līgumi pat neesot pārslēgti. Vienīgā persona, pie kuras kaut ko var noskaidrot, ir namu pārzinātāja Dieziņas kundze. Taču ar viņu neesot iespējama cilvēcīga saruna, allaž jāuzklausa paceltā balss un kliegšana. Zvanītāja piebilda, ka ne viņa savā darbavietā kādā privātā struktūrā, ne kaimiņiene, kura strādā par medmāsu, nevar atļauties tā runāt ar cilvēkiem. Vai tik grūti apzināties, ka negācijās dzīvot taču ir briesmīgi, darbu vajadzētu darīt ar pozitīvām domām un attieksmi.
Jā gan, varēju tikai piebilst, noklausoties šo vēstījumu.
Par tālumu tuvumā – starp cilvēkiem
Par nesaprašanos vēl cits piemērs. Mazbērni mācās Skaistkalnes vidusskolā, bet viņu vecmāmiņa dzīvo aiz robežas Lietuvā. Abiem skolēniem izņemtas pases, taču Skaistkalnes robežpārejas punktā viena robežsardze viņus pāri nelaižot. Ko tad darīt, ja bērns dzīvo Lietuvā?
Mūsu avīzes lasītāji ir vērīgi un pamanījuši publikācijas par rajona Centrālās slimnīcas problēmām. Šajā sakarā kāda kundze no Īslīces pagasta sacīja: «Sāp sirds par necienīgo izturēšanos pret ārstiem. Tas ir briesmīgi, ka ārstam jāiet ar ubaga tarbu, bet vairāki pašvaldību darbinieki saņem divas algas.» Vēl īslīciete raizējās, ka pašvaldība aizmirstot savus vecos ļaudis. Viņiem neesot nekādas atlaides par komunālajiem pakalpojumiem, arī Ziemsvētku vecītis sirmgalvjus pērn aizmirsis. Savukārt kāds vecākās paaudzes baušķenieks izteica neapmierinātību, ka pilsētas Dome represētajām personām, sagaidot svētkus, neesot izmaksājusi ne santīma. Citur gan šim nolūkam līdzekļi atrodoties. Kad tuvojas vēlēšanas, tad solot visādus labumus, bet pēc tām pretimnākšanu tiem pašiem vēlētājiem sagaidīt grūti.
Baušķeniece, vecmāmiņa, no Dārza ielas, mudināja žurnālistus «pakutināt» pašvaldības un vairāk interesēties, kā tās palīdz cilvēkiem atrast darbu, kā iestājas pret nelikumībām.
Zvanītāja ieteica vairāk domāt par to, kas Bauskā sargājams un saglabājams.
Dzelžainā matemātika
Abonēšanas kampaņas laikā redakcijas darbiniekiem īpaši saistošas ir lasītāju domas un ieteikumi par mūsu avīzi. Kāda kundze no Bārbeles gaužām tieši atklāja skarbu patiesību. Proti, nav naudas preses izdevumu abonēšanai. Pat vairākiem kaimiņiem kooperējoties, diezin vai izdosies pasūtīt «Bauskas Dzīvi» jaunajam gadam, jo abonēšanas cena esot pārlieku augsta. Bārbeliete bilda, ka varētu nedrukāt laikrakstu krāsās, lai tikai tas būtu lētāks. Un vēl viņa sacīja, ka tā matemātika, skaitot santīmus, laukos daudziem esot patiešām dzelžaina. Varbūt pilsētā tas neesot tik krasi jūtams.
Protams, šādas atziņas redakcijas saimi skumdina, jo mūsu nolūks ir veidot izdevumu, kas gan vizuāli, gan saturiski līdzinātos lokālās preses atzītiem paraugiem. Tādēļ sakām paldies zvanītājiem, kas ieteica, ar ko vajadzētu papildināt avīzītes lapaspuses. Dārznieks no Pilsrundāles vēlas lasīt vairāk par vēsturiskiem notikumiem, dabas objektiem un interesantām mājām, par mednieku gaitām. Laika ziņas varētu būt plašākas, interesanti būtu uzzināt arī, kāds laiks ir ne tikai Bauskā, bet citos lielākajos rajona centros. Avīzītei vajadzētu atrast vietu humoram, komiksiem, karikatūrām (pilsrundālietis atcerējās Laimoņa Šulca vārdu).
Telefonsarunās atklājās, ka «Bauskas Dzīve» ir vienīgais izdevums, kuru var atļauties abonēt. Ceram, ka lasītāji arī nākamgad izvēlēsies mūsu avīzi, jo stāstīsim par dzīves norisēm vēl plašāk, palīdzēsim «kausēt» leduspuķu zīmes. Dzīve taču nav tik gara, lai ļautu ļaunajam nomākt labo. Un bija patīkami, ka viena zvanītāja jau novēlēja bagātus Ziemassvētkus.
