Vēsture ir patiesības atspoguļošana tuvākā vai tālākā pagātnē.Vēsture bez viltojumiem jāatspoguļo ne tikai tagadējām, bet arī nākamajām paaudzēm. Joprojām tiek vaicāts, vai tiešām latviešu karavīri – leģionāri – Otrajā pasaules karā uzskatāmi par brīvības cīnītājiem.Varam būt pateicīgi, ja mūsu bērni un mazbērni mūs neaizmirst. Tāpēc 16. martā plkst. 14 Bauskā pieminēsim leģionārus, pulcējoties Svētā Gara evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā, pie kritušo karavīru atdusas vietas.Gribētos dzirdēt vairāku kompetentu vēsturnieku vērtējumu par Latvijas okupāciju, kad 1940. gada 17. jūnijā Krievija lauza miera līgumu. Ar to arī sākās laiks, kas vēlāk guva nosaukumu «Baigais gads». To saprata Latvijas patrioti, brīvības cīnītāji, Latvijas armijas virsnieki un aizsargi. Drīz vien viņi tika vajāti un iznīcināti kā meža zvēri medībās. Bijušajā Padomju savienībā jau 1937. un 1939. gadā latviešu patrioti tika apšauti bez paskaidrojumiem.Kā atbilde tam radās Latvijas kārtībsargu bataljoni, kuros cilvēki stājās, nebaidoties soda. Tāpēc savus vecos ienaidniekus – vācu armiju – Latvijā sagaidīja kā atbrīvotājus, kas deva brīvprātīgo bataljoniem ieročus un iespēju cīnīties pret Sarkano armiju. Šo bataljonu karavīri nedevās iekarot Krieviju, viņi vēlējās tikai pasargāt savus tuviniekus un dzimteni. No šiem brīvprātīgo bataljoniem izveidoja 15. un 19. divīziju. Tāpēc 1943. gada 16. marts tiek atzīmēts kā latviešu leģiona dibināšanas diena. No 150 tūkstošiem latviešu leģionāru aptuveni 75 tūkstoši palika kaujas laukā, daudzi tūkstoši tika nobendēti nometnēs. Dzīvi vairs ir tikai daži simti, kuri vēlētos 16. martā aiziet līdz Brīvības piemineklim Rīgā un nolikt tur ziedus.
