Kāds man no tā labums, ja pilsētas dome par pašvaldības līdzekļiem, piemēram, izveidos un uzturēs sociālo māju? Tā varētu jautāt ne viens vien.
Kāds man no tā labums, ja pilsētas dome par pašvaldības līdzekļiem, piemēram, izveidos un uzturēs sociālo māju? Tā varētu jautāt ne viens vien. Tālab arī domnieks Jānis Matisons sarunā ar sabiedrības par atklātību «Delna» pārstāvēm šo domu minēja. Jā, kāda gan man būtu daļa, ja onkulis J. nevar samaksāt par dzīvokli un viņu izliek uz ielas, kāda man daļa, ja kādai N. nav, ko ēst… Varbūt labāk un ērtāk būtu, kā to izdarīja Pēterburgā Krievijā, – salādēt šos bezpajumtniekus un nespējniekus, un dažādus nabagus vilciena vagonos un aizvest kaut kur uz Urāliem? Nav cilvēku, nav problēmu…
Iztikšu tālāk bez cinisma.
Zinu, ka mūsu pilsētā, rajonā, valstī ir tikai saujiņa cilvēku, kuri jūtas stabili un droši šodien un nākotnē. Lielākā daļa var zaudēt darbu, var saslimt, gūt traumas, kļūt un palikt invalīdi ar dažu latu ienākumiem. Vīri var pamest sievas un bērnus, atstājot bez nodrošinājuma (simtiem sieviešu varētu pastāstīt, cik neiespējami piedzīt alimentus, ja bijušie vīri negrib tos maksāt).
Tāda ir realitāte, tādēļ es (pagaidām vēl naivi) aicinu sabiedrību uz līdzdalību reizēs, kad tiek spriests par dažādu sociāli neaizsargātu grupu problēmām. Var pienākt brīdis, kad tu pats, tavs tuvinieks vai draugs sēdēs ratiņkrēslā, nespēs nomaksāt dzīvokļa parādus, ies postā.
Plūdoņa ielas svētki Bauskā. Tā ir līdzdalība pilsētas attīstībā. Visi uzņēmēji un visi ļaudis, kas bija atnākuši un piedalījās, līdzdarbojās, lai Bauskā būtu kāds jauks brītiņš. Skaisti izsakoties, tā bija mūsu pilsoniskā atbildība par vietu, kurā dzīvojam un strādājam. Pilsētas dāmu klubs «Zonta» izmēģināja ziedojumu vākšanas akciju – pārdevām kliņģeri pret ziedojumiem pilsētas Rātsnamam: gabaliņš kliņģera – viens ķieģelis atjaunojamā Rātsnamā.
Arī man bija jāstāv uz Plūdoņa ielas un jātirgo. Rakstu atklāti – ļoti vajadzēja saņemties, lai spētu aicināt klāt cilvēkus un «apvārdot» nopirkt kliņģeri. Tirgošanās pilnīgi nav manā dabā, šķita – kā nu tas būs «bāzties virsū» garāmgājējiem. Drošināja kluba kolēģes Aija, Māra, Sanita. Visvairāk man palīdzēja doma par ļoti labi situētajām un smalkajām rietumvalstu dāmām, kuras rīko dažādas labdarības akcijas, iet ielās ar ziedojumu traukiem un vāc līdzekļus nabaga bērniem Latvijā. Piemēram, vācu pilsētā Heidelbergā dzīvojošā mecenāta Norberta Frica kundze Beatrise, viņas un citu vācu dāmu iniciatīva un darbs ir pārvērties vairākās Īslīces SOS ciemata mājās, kurās dzīvo Latvijas bērni. Viņas var vākt naudu mūsu bērniem, bet ko mēs pašas darām savai pilsētai un rajonam? Tāpēc varu arī es.
Pavisam maz bija tādu, kuri vienaldzīgi pagāja garām. Pārsvarā visi, ko uzrunājām, kliņģeri labprāt pirka, maksāja ne tikai noteiktos divdesmit santīmus, bet pat divus un piecus latus par mazītiņu gabaliņu. Svarīgākais – viņi bija līdzdalīgi.
Ja atkal, piemēram, Ziemsvētkos redzat Pestīšanas Armijas ziedojumu katliņu Bauskas ielās, – ziniet, ka jūsu līdzdalība vajadzīga, lai palīdzētu pašu pilsētai un tās iedzīvotājiem.
Līdzdalība, manuprāt, ir viens no pamatīgākajiem, cerīgākajiem un jaukākajiem jēdzieniem. Arī mūsu avīze «Bauskas Dzīve» nebūtu tāda, kāda ir, bez lasītāju līdzdalības. Kopš ziemas mums izveidota lasītāju grupiņa, kuru uzdevums katru mēnesi noteikt, viņuprāt, vajadzīgākās, interesantākās publikācijas laikrakstā, kā arī norādīt uz mūsu neveiksmēm. Lasītāju vērtējums žurnālistiem ir vissvarīgākais, un tas visvairāk tiek ņemts vērā. Paldies visiem septiņiem par darbu! Iedzīvotāju līdzdalība izpaužas vēstulēs, tālruņa zvanos, konkursos. Esam pateicīgi visiem, kuri rakstījuši. Paldies par šo līdzdalību!
