Realitātes šova «Robinsoni» režisors ir Olafs Okunovs.
Realitātes šova «Robinsoni» režisors ir Olafs Okunovs.
Veidojis televīzijas raidījumus «Jaunie faili», «Uz veselību», kinofilmu par gleznotāju Borisu Bērziņu «Boriss saka», videofilmu par mākslinieku Skulmju dzimtu. Daudzu mūzikas videoklipu autors, savulaik veidojis arī «Mikrofona» gada noslēguma koncertu ierakstus. Šis ir Olafa pagaidām realizētais apjomīgākais projekts.
Vai biji redzējis ārzemēs veidotus līdzīgus šovus?
– Esmu skatījies dāņu, zviedru variantus, man tie šķita garlaicīgi. Mūsu seriāla tapšanas laikā jutos kā amatnieks, kuram pasūtīts izgatavot produktu, un nekāda lielā pašiniciatīva nav paredzēta. Baltiešu seriāls atšķiras no skandināvu varianta kaut vai ar to, ka mums piedalījās triju valstu komandas. Tādējādi citādāks bija arī balsošanas mehānisms. Nedomāju, ka salikt visus baltiešus vienā seriālā ir veiksmīgi.
Cik daudz materiāla tika filmēts?
– Kopā 63 kasetēs ir vairāk nekā 38 stundas. Apmēram tikpat ir lietuviešiem un igauņiem. Mēs regulāri apmainījāmies ar kvalitatīvu materiālu. Skatītājiem tika parādīts apmēram 12 stundu.
Vai daudz kas interesants palika aiz kadra?
– Negribētu teikt, ka palika interesantākais. Tieši otrādi, sērijās montējām saistošākos momentus. Protams, šis tas netika parādīts. Reiņa randiņš ar Ingu ilga apmēram stundas divas. Pie apģērba Reinim bija radiomikrofons. Kad viņš aizgāja uz krūmiņiem, tad arī skaņa tika ierakstīta. To nemontējām, bet igauņi esot palaiduši šo epizodi.
Vai bija arī tavs «pirksts», ka finālā palika tieši šie cilvēki?
– Veicot šo darbu, galvenais princips bija neiejaukšanās. To es ievēroju. Lai tagad skatītāji analizē, kā tā varēja būt, ka no 15 dalībniekiem, kuru vidū bija deviņi vīrieši, finālā iekļuva tikai sievietes. To nenoteica fiziskās spējas, bet gan sieviešu loģika (vai aloģisms), varbūt arī māka vērpt intrigas. Vēl, manuprāt, sievietes tomēr apjauta, ka viņas uz salas nepaliks vienas. Ja kas, būs taču arī filmēšanas grupa. Nedomāju, ka reālā situācijā uz patiesi vientuļas salas sievietes tik vienkārši raidītu projām vīriešus.
Kā tu salīdzinātu trīs Baltijas valstu komandas?
– Igauņi te jutās kā mājās. Tā tomēr bija viņu sala, pazīstama vide. Lietuvieši jau no paša sākuma bija gatavi gandrīz vai mirt, lai tikai katrā spēlē un arī finālā izrautu uzvaru. Bet, vērojot latviešus, nepārprotami radās iespaids, ka šis piecnieks atbraucis atpūsties un izklaidēties.
Vai tev ir zināms, kā šo seriālu vērtē skatītāji?
– Cik es zinu, Lietuvā seriālam ir visaugstākais reitings, Igaunijā – viszemākais. Latvijā nācies dzirdēt ļoti pretrunīgas atsauksmes. Tas ir pat labi, visādā ziņā interesanti. Manuprāt, kļūdu pieļāva TV-3. Reklāmās šo projektu viņi piedāvāja kā šovu. Tā bija realitāte, kurā varēja nokļūt ikviens.
Kā tu vērtē šo projektu?
– Tā bija viena no manām kārtējām avantūrām, kurās es šad tad mēdzu iesaistīties. Bet tas arī bija ļoti grūts darbs. Mēnesi strādāju bez brīvdienām. Uzskatu, ka projekts īstenots pietiekami labi. Protams, ir arī trūkumi, bet tie ir objektīvi. Mūsu budžets bija desmit reižu mazāks nekā analogam darbam, ko veido zviedri. Turklāt mēs visi to darījām pirmo reizi, strādājām un mācījāmies no savām kļūdām. Nevarējām jau nevienu epizodi, nevienu spēli likt atkārtot, lai labāk izskatītos.
