Jūnijs ir mēnesis, kurā emocionālā gradācija, šķiet, sasniedz galējās robežas. Tas ir plaukšanas un ziedēšanas prieks ar zāļu vakaru un vasaras saulgriežiem.Un vēl tā ir atceres diena mēneša vidū, kad pieminam komunistiskā genocīda upurus. Kaut arī aizvien tālāk atkāpjamies no tā laika un aizvien mazāk paliek cilvēku, kuru biogrāfijās ierakstīti divi liktenīgi datumi – 25. marts un 14. jūnijs –, šīs piemiņas dienas ir īpašs atgādinājums par režīma jeb sistēmas necilvēcību.Tiekoties ar sirmiem vīriem un sievām, kuriem Sibīrijas gadi atstājuši neizdzēšamus nospiedumus atmiņās, vienmēr esmu jutusi to, ka viņos nav ļaunuma par piedzīvotajām pārestībām. Viņos esmu saredzējusi to, kas daudziem kļūst mazvērtīgs. Tā ir savu sakņu, savas tēvu zemes apziņa.21. gadsimta jaunajai paaudzei tas var šķist arhaiski, bet tiem daudz cietušajiem cilvēkiem tālajā Sibīrijā domas par LATVIJU deva spēku un palīdzēja izturēt.Lai kādi būtu vēstures grieži, manuprāt, Likteņdārza veidošana un tā tēls ir vispatiesākais un atbilstīgākais piemiņas liecinājums necilvēcības upuriem. Simboliska ir arī mūsu katra iespēja būt līdzdalīgam šīs ainaviski, filozofiski un dvēseliski piesātinātās vietas tapšanā Daugavas krastā pie Kokneses.Ar dziļu cieņu vienmēr domāju par kinorežisori Dzintru Geku, kura konsekventi īsteno savu ieceri, uzņemot dokumentālas filmas un atklājot Sibīrijas izsūtījuma laiku un cilvēkus. Mana goddevība arī tiem, kuri uztur dzīvas vēstures smagākās lappuses, ar iekšēju spēku un gaišumu māca apzināt un saprast īstās vērtības. Mums katram dots laiks apliecināt, cik piederīgi esam savai tēvu zemei.
