Mazo Linardu Vērnieku sastapām starpbrīdī spēlējamies ar klasesbiedriem.
Mazo Linardu Vērnieku sastapām starpbrīdī spēlējamies ar klasesbiedriem. Jubilāram ir tikai astoņi gadi, un viņš mācās Bauskas 1. vidusskolas 2. klasē. Puisēna draugs un klasesbiedrs Toms viņu raksturoja kā tādu, kurš «neapceļ» citus, labi mācās un ir uzticams draugs. Linards pastāstīja, ka viņam ļoti patīkot fizkultūras nodarbības, jo tajās var vingrot. Ne īpaši saistošas esot vizuālās mākslas stundas – Linardam nepatīk krāsot. Mājās otrklasnieks «dauzoties» un skatoties filmas, kur šauj un kaujas, taču pats gan negribētu otram sist. Viņš labprāt apgūtu cīņas mākslu.
Jautāts par to, vai Linards ir apmierināts ar savu vārdu, jubilārs nevarēja izšķirties par atbildi, taču klasesbiedri izlēma, ka vislabāk zēnam piestāvētu vārdiņš Sandis, jo tas labi saskanot ar uzvārdu.
Inta Ozoliņa, Linarda skolotāja pirmajā klasē, stāstīja, ka puisēns bijis pieklājīgs, nekad nedarījis pāri citiem un laikus izmācījies uzdoto. Viņš vienmēr bijis gatavs izpalīdzēt klasesbiedram, kurš aizmirsis mājās kā- du rakstāmrīku vai lineālu. I. Ozoliņa atzina, ka Linards bijis jauks skolnieks.
Linarda māmiņa atcerējās, ka dēlam vēlējusies dot kādu retu, interesantu vārdu – Roberts vai Linards. Izvēlējusies pēdējo, jo ģimenē jau augusi meita Linda un vecākiem paticis, ka abu bērnu vārdi sākušies ar vienu burtu. Māmiņas skatījumā Linards ir savdabīgs bērns, kurš vienmēr pats atrod, ko darīt.
