Izredzēto sindroms mēdz būt lipīgs. To secinu, klausoties, kā mūsu politiķi un iedzīvotāji apspriež, kurā pusē mums nostāties Ukrainas konfliktā – kā tik ļoti «nozīmīgā» Latvija varētu sevi vēl veiksmīgāk izpaust ārpolitikā?
Krievu blogeris Andrejs Movčans rakstā «Kara ilūzija jeb vai kāds grib ar Krieviju karu», kas publicēts portālā slon.ru, skaidro, kā valstij rodas lielummānija. Tā veidojas, kad valdība jebkuru savu kļūdu vai neveiksmi attaisno ar izredzētās nācijas unikalitāti un stāstiem par to, kā izredzētā valsts nesīs atbrīvošanu citiem un skaistāku nākotni visai cilvēcei. Patiesībā planētas Zeme mērogā Krievija ir sociālā nomale, kas zinātnisko atklājumu jomā salīdzināma ar Irānu un Taivānu, par Eiropas valstīm nemaz nerunājot. «Lai pārvarētu šo situāciju, mums ir jāatzīst realitāte,» saka krievu autors.
Lielummānija pielipusi arī Latvijai. Ne viens vien atrod kādu mītisku nozīmi, kāpēc esam svarīgi pasaules politikā. Laikam tas palīdz pievērst mediju uzmanību dažai augstai amatpersonai, savukārt balsu pirkšanas un korupcijas skandālu māktie deputāti sola mediju karā uzvarēt naidīgo propagandu.
Esam pārāk maza valsts, lai paši varētu bez spēcīgiem sabiedrotajiem lemt savu likteni. Savulaik mums bija izvēle, kurā pusē nostāties. Tagad nevis jāšaubās, bet gan jāatbalsta NATO it visā, lai nepieļautu karadarbību mūsu teritorijā.
Ja Latvijā sāksies kas līdzīgs Donbasam, tas būs mūsu tautas gals. Tāpēc vajag nevis demonstrēt iluzoras drošības darbības, bet gan atbalstīt tos, kas pašlaik cīnās par mieru, un tos, kas var nodrošināt mūsu bērnu nākotni.
