SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE. KĀ GODĪBĀ. «Kur Dieva godība mīt?».
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
KĀ GODĪBĀ
“Kur Dieva godība mīt?”
Es jautāju ziediem.
Ziedus atverot dienvidus saulē,
tie saka:
“Plaukt un ziedēt ir godību nest.
Gribi zināt – pajautā sirdij!”
“Kur Dieva godība mīt?”
Es jautāju vējam.
Rasu notraucot, atbild man smarža:
“Spēkā sabangot jūru ir godību
nest.
Gribi zināt – pajautā sirdij!”
“Kur Dieva godība mīt?”
Es jautāju savai sirdij.
Klusi iezvanot dzīvību, teica:
“Tā sāpju un mīlas nopūta klusā,
Kā smarža Dieva godību pauž!”
INTA BALTGALVE
***
Kad pavasaris klāj
simt kārtām siltas strāvas,
es jūtu, kā man zemē
pie saknēm aiziet kājas.
Kā mani arvien dziļāk
pie sevis vaga iebur.
Tas, kas tur plīvo magonēs,
ir manas māsas ņieburs.
Lūk, jau līdz kaklam irdnē
un siltā zemē iekšā
es ietieku un aizlieku
sev lakstu matus priekšā.
Un dzeru, dzeru, dzeru kārs,
ko Saule lej un Mēness.
Te visu kopā saucam – dārzs.
Vēl vairāk kopā – Zeme.
AINA MEDNE
KATRAM SAVS
Saulīt, māsiņ,
Tu atkal kāp debesu kalnā –
Silta un mīļa.
Svētīgs šis gājums tavs.
Pāri sāpēm, vētrām,
Grumbām un salnām
Staro siltums,
Katram pilieniņš savs.
Ai, kā gribētu dzejolim
Sirdī prieku.
Nerodas. Nespēju rakstīt
Par to, kā nav.
NĀK
Caur puteni
Ar sniega rozi saujā
Gaišzilām acīm
Pavasaris nāk
Ar cerību,
Ka viss būs citādāk.
ZANDA STRAZDIŅA
***
Kad es zīmēšu,
kad es zīmēšu jūru,
es pieplakšu zelta smiltīm,
kad es to darīšu,
es dziedāšu tautas dziesmu,
tajā jūra dzirdēs pļavas un govis,
un rīta rasu,
es pavēršu plaukstas uz augšu,
tajās jūra dzirdēs manu balsi.
DAGNIJA GASŪNA
GAIDĪŠANA
Elpu aizturējis,
sēž klusums manā klēpī
un klausās, kā
pumpuri briest.
Visskaistākais laiks ir
gaidīšana.
UZTICOS
Es tev uzticos,
saule!
Gan jau tu lauzīsi ledu,
gan purenes saplauks
un putni ligzdas vīs,
raiba kā Lieldienu
ola un skaļa kā
strauta čaula
atkal būs
pasaule,
un piepildīsies tas
drīz, jo –
es tev uzticos,
saule!
KAIVA KRŪZE
ATMODA
Siltā pavasara dienā
Jautri putni gaisā spurdz,
Izlauzies caur ledus sienu,
Gavilēdams strautiņš urdz.
Saule kausē sniega alvu,
Pasauli lai ziediņš redz,
Sniegpulkstenīt’s izslej galvu,
Baltu sveci saulē dedz.
Daba atmostas no miega,
Sniega deķi nomet nost.
Saule pašķir miglu liegi,
Steidzas laukus, pļavas post.
RAKSO
BĒRZA AURA
Pie bērza stumbra pieglaužos
Un čukstot lūdzos klusi:
– Vai bēdu savu dalīt varu
Ar tevi es uz pusi?
Ar roku maigi noglaužu
Es balto bērza tāsi,
Caur saviem pirkstiem uzņemot
Tā enerģijas lāsi.
Un arī bērzs to labi jūt,
Tam arī vajag glāstu,
Ar savu gaišo auru tas
Spēs noņemt katru lāstu.
INĀRA DRUVA
DĒLAM
Es gribu palikt ēnā
Un tevi saulē celt,
Un būt tā zeme rēnā,
Kur kuplot tev un zelt,
Kur savas saknes piesiet,
Kad vēji galotnē,
Kad pienāk laiki liesie,
Būt tavai barotnei.
Un tādā simbiozē –
Pa abiem viena sirds –
Kā rasas piliens rozē
Tavs dzīvotprieks lai mirdz.
LĪDZDALĪBA
Viskvēlāk es vēlētos
neredzama kļūt
un iet tajās vietās,
kur nepiedienas:
ar mazuļiem spēlēties
smilšu kastē,
ar tīņiem –
uz diskotēku,
ar biezajiem – pilī,
ar plānajiem –
izgāztuvē.
Es gribētu dzirdēt,
ko runā.
Es gribētu sajust,
ko jūt (ja jūt).
Es gribētu zināt,
kā katram,
kā katram
mēdz būt.
SANDRA CĪRULE
***
Cik individuāli mākoņi
Debesis vago
Es dziedu kalna galā
Kājas dziļi ieartas zālē
Bail ka neaiznes vējš
Un neiedēsta vietā
Kur cilvēks kāju nav spēris
Kur tikai ērglis
Saviem bērniem
Uzcēlis pili no kritušo kauliem
Un klinšu spraugās
Putenis nēzdogu raksta
Nenoguris
Neaiztiec mani
Ļauj palikt un
Mīli mani tādu, kādu radījis Dievs
Ar darvas un saulrieta
Smaržu vaļējos matos
Ja vari
***
Saule ir grūtniece.
No savas misijas apziņas
Reibdama,
Pasaules placī iznāk.
Ar mīlestību aplaimotā.
Gaidību laiks
Visa labā un skaistā
Tik ārkārtīgi piesātināts,
Ka lielas nereāls.
Es biju tur klāt –
Es redzēju piedzimstam tumsu
Un cerības jaunas
Uz sauli apaugļotu…
IEVA BĒRTELSONE
***
Piedot var visu –
gan grēku, gan kompromisu,
Aizmirst to nevar,
Kaut pēdējais mirklis dzistu.
***
Var nepagūt,
Var nenokavēt,
Var laba būt,
Bet nenoderēt.
Var atrast vārdus,
Bet nepasacīt.
Var nepagūt,
Var nokavēt,
Var laba būt,
Bet nederēt.
Var vārdus rast,
Bet neatrast.
LILIANA SKUDRA
ZIEDĒT GRIBOŠIE
Ir savā neviltotā ziedētpriekā
Līdz atvērtajiem logiem
Atsteigušās ievas.
Un Dievs nevienam
Tiesības nav devis
Ar skābu smīnu
Izteikt nievas
Par ziedēt gribošiem
Un smaidu pilniem,
Par zaļām cerībām
Un spīta spēku.
Ak pasaulīt –
Tu ļaužu ēka!
Te taču visiem
Pietiek vietas.
LĪVIJA DZELME
JĀPROT
Mums katram pieder nākotne.
Gadus kā viļņus aizšūpo jūra,
Slīd pāri tiem saule un vasara,
Un rudens lietus asara
Norit pār vaigu sūra.
Mums katram likten’s nolēmis
Laimi vien savu – kā putns brīvē –,
Ir jāprot to mīlēt un pasargāt,
Pār salnām un kupenām aizlidot
Kopā ar viņu dzīvē…
Jāprot – vīt ligzdu laimīgā zarā.
VITA DŪRA
LATVIJA DZIED
Baltās dūnās tērpusies,
Latvija dzied.
Loga rūtij
Tā savu leduspuķi sniedz.
Ar asaru krellēm greznoties
Tā baznīcu torņos skrien.
Ar bērnu smiekliem sirdī
Tā saulei roku sniedz.
Un es stāvu viens
Ar asaru pērli rokās
Un gaidu, kad mana dzimtene
Tai pajumti sniegs.
GUNĀRS BOGDANOVS
***
arī bēdas ir mūzika…
***
ko pret cilvēku saki,
to pret Dievu runā.
***
tirim taram tirim taram
svētki nabagam
bagāts kļuvis nesaprot
ka vienaldzība nasta
ka vientuļš vilks
pēc vilku draudzes kauc
ja nesaprot tad nesaprot
dievbijības maz
tirim taram
par daudz
MĀRĪTE VERŽUNE
***
arī manās rokās
bija nagla un
āmurs
mainīt tur vairs nevar
neko
tikai pazemīgi klusēt
***
Ja nu ir pienācis
Mans laiks,
Bet es to nemaz
Nenojaušu?
***
Man žēl sevis,
Bet varbūt…
Pažēlot tevi?
Tu taču nezini,
Ko zaudē!
AINA PIKA
***
Noguris gaiss
Starp sapni
Un reālo pasauli
Pa vidu cilvēks
Kā cisu maiss
Uz kura atdusas
Varenais
***
Tavs bija –
mans vārds
tagad ir patiess
Tev sātīgs –
mans kumoss
tagad ir liess
Tevi nākotnē –
mani pagātnē
atceries
