Sniegpulksteņi klusi un nedzirdami skaita nu jau aizejošo ziemas laiku. Kas skaita mūsējo? Kopš pagājušā gada piecpadsmitā novembra mūsu vidū vairs nav Ainas Mednes. Bet mums ir viņas dzeja. 12. februārī, Ainas dzimšanas dienā, lappusi esam atvēruši viņai, lai atcerētos un pieminētu.
Atgriežas gājputni, un it kā no jauna, it kā ar citu jēgu un nozīmi pie mums atgriežas arī Ainas Mednes rakstītais – brīvs no liekulības vai paviršības sodrējiem. Viņas dzeja, skaidra un tieša gan rokrakstā, gan būtībā. Ainai Mednei bija augstas prasības pret rakstīto vārdu, pret sevi un līdzcilvēkiem. Bet viņas vērtējums allaž bija labu vēlošs un uzmundrinošs. Kā viņas dzeja – viņas lielais atgādinājums par to, ka «..mums vēl ir debesis».
AINA MEDNE
***
Tas ceļš,
Pa kuru aizgāji,
Ir kļuvis
Bezgalīgs.
Bet pēdās,
Kuras atstāji,
Vēl sniega rozes
Dīgst.
Vakarā
Aizmieg viedā pūce,
Aizmieg cīrulīt’s.
Kaut kur ļoti tālu
Pasaulē nāk rīts.
Baltā klusumā
Šis marts ir atkal satinies
Baltbaltos palagos.
Vēl sniegpulkstenis ļoti liess
Un nespēj pacelt tos.
Nu baltā klusumā it viss,
Kas bija atdzimis.
Vien uzmundrina cīrulis –
Mums vēl ir debesis.
Martā
Putenis ar vēju ziņu
Steidzas gaismu rāt.
Klusē mana māmuliņa,
Klusē tēva māte.
Piemiedz acis marta diena –
Nesaki – nekad.
Tik daudz balta izmisuma
Gadās reti kad.
Laiks vēlēties
Pārkāpu
Rūpju žogu
Un atvēru logu.
Pretī smaidīja
Aprīļa nakts –
vēlies, izvēlies
tumsu zagt
vai gaismu
dvēselē rakt.
Vēl
Es vēja ziedos ieskatos,
Kas aicinoši kvēl.
Tie sen pirms manis plaukuši
Un būs pēc manis vēl.
Es vēja balsī ieklausos –
Tā labvakaru vēl.
Vēl vēl.
Dziedot
Dziedot šūpļa dziesmu,
Es nolieku gulēt
Šo dienu,
Kas apdauzīta –
Piķis un krīts.
Kaut balss vēl trīc,
Es turpinu dziedāt.
Man piespēlē
Naktsvijole
Līdz…
***
Tā notiek –
Katrs karnevāls
Ir masku
Ziedu laiks,
Bet ziedi vīst
Un krāsas bāl,
Vien mirklis –
Mūžam svaigs.
Šajā laikā
Mielastam posies,
Sausajā osī
Dzenis Latvijai
Likteni kaļ.
Pa sasistām flīzēm
Jožam pēc vīzēm
Gadsimtus atpakaļ.
Par cilvēka vaidu
Dižķibele smaida.
Konstatējums
Ne jau no zila gaisa,
No trekna maisīkļa
Cūka tūka,
Uzbrieda
Mīksta un atsperīga,
Un…
Tas ir ātrākais ceļš
Uz Rīgu.
Šobrīd
Bet Latvijas tautai
Ir krūmaina gaita,
Visapkārt vien odzes
Un akmeņi kust.
Var kļauties, rauties
Un, miljonus skaitot,
Pacelt šo slogu
Un nepazust.
***
Kā tvaiks
Uz manis
Uzsēdies laiks.
Karstums
Sviedrus un sāpes prasa.
Kļūstot vēsākam,
Uzklājas rasa
Smaga.
Arkls dzen vagas.
Saprast
Mirklis runā
Laika valodā,
Kā saprast spēt?
Diena – galoda,
Asinu prātu –
Noderēs…
***
Labdien, Zemes māt,
Sveika, Vēja māt,
Nav jau man neviena,
Ar ko parunāt.
Samīļoju rasu,
Zālei smaidu tā,
It kā skrietu basa
Tālā bērnībā.
Akmens pieri skaru,
Siltums saujā trīs.
Lai ko arī daru –
Sapratīs.
***
Tik biedinoši skrejoša
Ir diena melnraibā,
Ka atkal sev ir jājautā,
Vai esmu vasarā?
Tik dziedinoši glāstoša
Ir lietus lāse tā,
Par jūras spēku stāstošā.
Tā notiek Latvijā.
Skatījums
Tautu dēli
Suņus rīda –
Viss tiem ļauts.
Mākoņtētiņš
Meklē brīdi
Teļu kaut.
Sagaidot
Jaunu rītu,
Migla raud.
Steidzas basa
Bārenīte
Kājas aut.
Augusts baigs.
Un pļaujas laiks.
Par klusēšanu
Vējā plīvo
Lapu sprogas,
Klusē
Nosarkušās ogas,
Klusē
Pusperēta ola,
Bet šī klusēšana
sola.
Klusē papīrs
aprakstīts.
Izlasīšu –
šodien, rīt.
***
Siens gotiņai,
Piens kaķītim
Un sirdij –
Pieskāriens…
Bet kāda man
Ir dzīve šī,
To nezina neviens.
Varu
Zini, varu tev
Es it visu dot,
Varu dot un dot,
Pretī necerot.
Ir tik viegli tas –
Viss nekad nav viss,
Jo kaut kur kaut kas
Vēl ir palicis.
Skuja dzintarā,
Gaisma atvarā,
Siltums akmenī,
Saule debesīs.
Vakarā
Vai tu mani
Saklausīsi
Tad,
Kad sētas
Suņi ries?
Vai tu mani
Sapratīsi
Vakarā,
Kad saule riet?
Debessmala
Sārta zied.
Sapratām
Neaizliedz.
Nenoliedz.
Seja pret seju.
Toreiz mēs
Abi sapratām to –
Atvars vienmēr
Uz tumsu ved lejup.
Tikai virspuse
Burbuļo
Par neko.
***
Tu jau zini –
Ap saules rietu
Debesīs zeltīti
Mākoņi skries.
Varbūt cerēt
Uz zelta lietu…
Atnāks, nolīs –
Kas mainīsies?
Šonakt
Netīši? Tīši
Zilos mēteļos
Miķelīši
Drebinās vējā.
Izmisums sejā.
Šonakt
Krāšņās dālijas
Skūpstīja sals
Un šai vasarai –
Gals.
Novembrī
Novembris dvašo
Tur un te.
Krēsla ir dabā
Un dvēselē.
Ieskatos – jūdzēm
Tumsa zied.
Ieklausos – lūdzot
Tauta dzied.
Tagad
Laiks, kad vajaga
Lūgt ne prasīt,
Laiks, kad derētu
Pieklust mazliet.
Tagad varētu
Dzejoļus lasīt,
Dzīva uguns
Cerīgi zied.
Bail
Ir mirkļu ķēde satverta –
Ceļš garš
vai varbūt īss…
Šī pasaule
ir atvērta,
Un dvēselīte trīs.
Dreb apses
zaļās rociņas,
Un tumsai
acis gail.
Ir vijole ar lociņu,
Bet bail…
Uzmundrinājums
Saņemies, sirsniņ,
Redzi,
Cik pasaule skaista –
Sarkana dzīvība
Kailajās mežrozēs lās.
Uzsmaida pasaka,
Izlasot pasaulē laista.
Viegli tā
Noglāsta pieri
Un atvadās.
***
Deg. Izdeg baltā svecīte,
Vēl gaisma acīs mirdz.
Vai tāpēc esi atnācis
Un klauvējis pie sirds?
Jo tas, kas izskanējis te,
Ir tikai pirmais pants.
Mēs citā dzīvē tiksimies,
Būs citāds variants.
