Latvijas goda diena ir klāt, ar viegli gaistošu ziemas pieskārienu, tinusies tik ierastajā novembra miglā. Šī diena nu jau gadiem mums ir atceres prieka un siltu piemiņas brīžu apstarota. Un liekas, nekas to nevarētu aptumšot vai atņemt… Vai tā ir? Globalizācijas stindzinošajā ledū jau tik daudz negaidītu plaisu un nevaldāmu, neparedzamu straumju, kas lauztin laužas ārpus varas un informācijas tehnoloģiju kontroles. Kā būt? Kā mums būt, cik viediem, lai nolasītu lielo straumju spēku, pirms esam ierauti iznīcinošā virpulī…
Latvijas atceres dienai šogad līdzi nākusi Melānijas sāpe, tik skaudra, tik neizturama, radot nežēlīgu sajūtu, it kā viss būtu noticis tikko, vēl vakar…Taču skopajos teikumos vai arī klusumā, kādā to izdzīvojām, ir atbildes uz mūsu mūžīgajiem jautājumiem par sirdsapziņu un mīlestību, par cilvēcību un godu, par cieņu pret cilvēku – visām tām vērtībām, bez kurām mūsu valsts nebūtu varējusi atdzimt un nevarēs arī pastāvēt.
KNUTS SKUJENIEKS
***
es esmu iemantojis dzimteni
tik biklu līganu kā purva cini
ne mani tā var nostatīt uz kājām
ne es to spēju pacelt garā
mēs abi dzīvojam
un mums ir labi
un asinis ko mēs viens otram lejam
viss pāridarījums gan tīšs gan netīšs
lai nopil dzērvenēs un paliek putniem
ai saudzīgā un siltā Latvija
tā arī man prot mācīt biklumu
no mutes izņemt manus liekos vārdus
un pārvērš vaivariņu dūmakā
kas mums no saules mūža?
abi mirsim
kam atliek gads kam varbūt gadsimti
zem saules šūpoties
tad darām to
šai vienā pašā iemantotā brīdī
un neprasām neko
***
vairs nevajaga aizgaldā
mums bezcerīgiem gumt
mēs varam svešās lidostās
pēc savām mājām skumt
mēs varam visos krogos iet
mums zaļais ceļš tiek dots
bet svešos ļaudīs atpazīst
to kurš reiz pazemots
pat ja mums jaunas drānas ir
un runas akcents tīrs
kurš ilgā gūstā pabijis
ir citāds karavīrs
***
nāc pasēdi pie ugunskura
par maizi mutē dziesma mums
un visus vienā mūrī tura
mūs svēts un negants izmisums
nāc atliec plecus stājā staltā
kur augstu pāri galvām kārts
zied mūsu klusums svītrā baltā
dun mūsu sauciens asinssārts
nāc šajā rītā uzvarētā
nāc talkā ugunskuru dzēst
lai varam katrs savā sētā
mēs smago brīves nastu nest
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Kamēr
Kamēr Svētupītes krastos
Naktsvijoles zied,
Zemes čukstā mīļums zogas,
Nakts uz rītu iet.
Var jau mīlēt baltu miglu,
Izsmaržot, kas rūgts,
Var jau uzkāpt augstā kalnā,
Kaut gan ceļš šis grūts.
Var jau iet kā Dullais Dauka
Tur, kur kaijas kliedz,
Taču mājas, savas mājas
Sirdī nenoliedz.
Atgriezies, kur ir tavs sākums,
Krastus vieno tilts,
Uzzied ievas, naktsvijoles,
Straujāk pukst jau sirds.
Saulains rīts
Pa taku skudras steidzas, rasa mirdz,
Bez skaņas vilnīši dzirkst dīķa malā,
Un mārīte kā maza, sārta sirds
Pa smilgu tek, līdz uzkāpj galā.
Tur dziļā mierā smilga galvu liec
Un saka mārītei – Tu mani neaiztiec!
Vēl gribu pretī rīta saulei tiekties
Un stingri savā zemē stāvēt, nesaliekties.
Es skatos pļavā, elpa raujas ciet,
Tur stārķis lepni savās gaitās iet
Un bites saules ziedos kājas mērc,
Ai, latvieti, šai zemē dzīvot vērts.
Mana dvēsele
Mana dvēsele krūtīs
Kā avotiņš plūst,
Kā ledus tā saulē
Lēnītēm kūst.
Manas dvēseles ligzda
Kuplajos ozolos dus,
Kur stārķi ar knābjiem
Bīda mākoņus.
Mana dvēsele sirdī,
Kur Latvija mana,
Te manam mūžam
Visa ir gana.
Tikai labu
Ar labu visu gribu atdarīt,
Par vientulību, izsmieklu un
mokām,
Lai izlikšanās, meli lēnām krīt,
Ar labu visu gribu atdarīt,
Varbūt jau šodien, varbūt tas būs rīt,
Kad pagātne kā sega lejup krīt,
Ar labu visu gribu atdarīt
Par vientulību, dvēseliskām mokām.
VALIJA REINICĀNE
Cieši tik cieši Latvijai
Saplūst tik cieši
Kā mīļotiem
Savīties apvīties kā vīteņiem
Sadoties rokās un sapīties
Tautu meitu bizēs
Tik garām kā Baltijas ceļš
Ciešai kā kakla rotai
Dzintara krāšņumā košai
Ilgoties vienam pēc otra
Kā debesis pēc Baltijas jūras
Piesprausties piekļauties
Kā saktai pie krūts
Kopīgās slāpēs un sāpēs
Spēsim sajust viens otru
Kā pukst otra sirds
Tautas sirds
Tu esi vajadzīgs
Vieni nicina un nīst
Citiem esi zvaigznes stars
Tu esi vajadzīgs
Lai Gaisma būtu
Un vājiem spārni būtu
No iesākuma bija
Ir un tagad būs
Pret straumi iet
Par Patiesības Skaistumu
Kad Skaistums nīsts
Un Mīlestība noskrandusi
Sev meklē patversmi
AIGA LUDVIGA
Jūras ritms
Viss labi būs –
jau tūkstošiem gadu
vilni aiz viļņa veļu es.
Ritma intervāls nemainīgs,
cilvēka ausij meditatīvs.
Būs labi viss,
kas mīlestībā iecerēts.
Sirds ritms nemainīgs,
mīlošām sirdīm meditatīvs.
***
Jūra rāma kā dīķis,
tik bezgalības horizonts tālumā blāv.
Ar cilvēku skarbāk –
kā sastāvējies ūdens
viņš sevī stāv.
Dievs mērķi kā bezgalību dod,
bet cilvēks pie ērtas ikdienības
pierod.
***
Bigauņciemā nopirku es severīnu,
atzinos es Ziedonim,
ka arvien to mīlu!
Pateicu to skaļi,
jūrai, vējam dzirdot,
sirds tad bija vaļā,
neprātīgi mirdzot.
Bigauņciemā nopirku es severīnu,
zivi gardu,
jūras sūrsmes pilnu
sastapu tur arī Ziedoni
es spītā
dzīves jūras rūdītu
ar bezgalību sirdī.
AIVA KRŪZE
Rudens krāsas
Šūšu es kleitu no krāsainām lapām,
ko rudens man dāvāja kādā saulainā dienā.
Krāsainiem diegiem un krāsainām pogām,
ko pīlādzis dāvāja kādā saulainā dienā.
Būs man kleita krāsaina, koša
no katra koka, pat no oša.
Rotāšos, priecāšos par krāsainām krāsām
kā par savām rudens māsām.
IVETA SALGRĀVE
***
Ko jūs zināt par liepas sāpi,
Kas pumpurus plēš,
Saldmi dveš?
Ko jūs zināt par liepas māti,
Kas galotni saudzē,
Ziedus auklē?
Un ko jūs zināt par sievietes vāti,
Kad bērni izaug,
Kad viņi iet?
Bet dzīves tik ļoti,
Tik nepiedienīgi
Slāpst…
***
..par prieka sauju
es maksāju
ar divām
asaru riekšām
un, ejot uz Paradīzi,
izeju ellei cauri..
***
..ar miesas asarām
dvēsele lietū
caur melnu nakti
raud
un pamostas
nomoda izmocīta
nodota
sāpīgi kaila
pret asfalta sānu nobrāzts stikls
rīta nav
tikai sapnis
kā krekls
šai īstenībai
par lielu..
VIJA BALTGAILE
Rudenī…
Vēja norauta lapa skar pieri manu:
Vai atceries bijušo ziedēšanu?
Vai atminies brīdi un nopūtu to?
Pāri gadu vainagiem – vienīgo?
Jā, zinu, kaut kājas sniegos grima,
Tik domās skaudra atziņa dzima
Un auklēta tika caur dienām tā,
Tāda sapņaina, gudra un viedīgā.
Asie ziemeļu vēji to projām trieca,
Bet it nekas un neviens to nesalieca,
Nu tagad tā stāv manā priekšā un lūdz:
Kādēļ rudenī mani tu nenoplūc…?
Nesaprastā
Mana mazā dvēselīte
Ietver sevī visu…
Laikam tādēļ rudens naktīs
Uzplauku un dzisu.
Vāri skaujot pumpuroto
Rozi tumši sārto,
Sapratu, ka arī mīļie
Reizēm dzestri pārtop…
Sajutu, bet nesapratu
Ērkšķu asos zobus,
Kādēļ tieši manā sirdī
Jāplēš dzīvus robus?
Tava puķe
Es vienmēr būšu tavs taurenis,
Tava puķe un cerību sala,
Tavs krasts un tavs siltais patvērums,
Tavu rītu un vakaru mala.
Un nekad man nepietrūks maiguma,
Kuru bēršu tev gurdenos plakstos,
Kas ir pārpārēm pilni tā mīļuma,
Kuru auklējām, sasienot mastos.
Ļausim tam rudens vējam mūs plēst,
Lai vēl pāršalc mums likteņu auri,
Top tie stipri no skatienu vieduma,
Kuri savij mūs sirdspukstiem cauri.
Es tev atdošu dienas šīs pelēkās,
Nokrāsojot tās dāsnumā savā:
Taps tās gaišas, tīras un mirdzošas,
Ietīs dvēseli baltuma skavās.
Es tev pasniegšu sirdi to trīcošo,
Kas kā putna bērns nevarīgs cīnās,
Lai mēs spētu ietērpt šo brīnumu
Rudens vējos, kas debešos mīt.
