INTA BALTGALVE. STIPRA AR LATVIJU. Nekas nav svarīgāks par jūru Latvijai gar vienu malu…
INTA BALTGALVE
STIPRA AR LATVIJU
Nekas nav svarīgāks par jūru
Latvijai gar vienu malu,
par mežiem, purviem
vientulīgiem, robežpārejām,
par upēm, citu valstu kalnos
sāktām,
par akām nesmeltām, par
mājām pamestām
un tām,
kas starojumu saglabā.
Tais dažās stundās, kad tev
pieskaros ar plecu,
blakus iedama,
es stipra kļūstu, daru
smiedamās.
Un tieši te, kur izsējis kā zīli
Dievs mani Latvijā, lai mīlu.
KUR ESI TU?
mana maziņā valsts
ar Ruņģiem un Buņģiem
košiem cimdiem un koklēm
un milzīgām dvēselēm
kā Pasaules jumts
vismaz kāds dakstiņš no tā
plēšas Buņģi pie galdiem
Ilgas ir svētnīcās
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
Par ko gan lai rudenī rakstu –
par mūžīgām lietām
sen viss jau pateikts,
ja nu tikai par tavām acīm,
par nesaprastajiem
un aiziešanu pa vējiem
vai pret.
Par ko gan lai rudenī rakstu,
kad skumjas tik vecas
kā pasaule
mani nepamet…
* * *
ar zobeniem krustu nesa
ar tankiem gāza
līdz tauta sadalījās
partijās un piederībās
kaut kam…
neviens jaundzimušais
nav bez pagātnes nastas
* * *
cilvēks bez Dzimtenes
kā bērns bez mātes
neprot ne ar sevi
ne citiem sarunāties
RŪDOLFS SAULĀJS
LIELUPE
Lielupe, Tu dižākā no māsām,
Kas apvij Latviju un pāri plūst.
Tu Zemgalei kā māte esi,
Kas skaudri sajūt zemes slāpes,
Kad palu ūdeņi ir jūrai doti
Un visas tērces iztvaiko un žūst.
Sen Tavos krastos senči
ugunskurus kūra
Un gadusimti paloja tiem garām,
Bet pusnaktīs, kad mēness eglēs
slēpās,
Tie rītausmu ar rūnu rakstiem
būra.
Lielās upes krastos zobeni un
bultas rūs
Un gaida nolemtības stundu,
Kad jaunas kaujas būs
Un vēlreiz skanēs šķēpu šķindas.
Dus viensētas gar Taviem
krastiem
Un, Tevi godinot un sveicot,
Zemu liecas aku vindas.
Zaļo tīrumi, kam dāsnu veldzi nesi.
Un kamēr brīves karogs plīvos
karogmastos,
Tu cilvēkiem, kas dzīvo Tavos
krastos,
Mūžīga – kā likteņupe esi.
ZANDA STRAZDIŅA
LAIKS
Nu laiks ir cits,
tāds savāds
un
tīrs,
kaut kas ir noticis…
pār manu dvēseli
nolijis
Jēzus Svētais Gars.
* * *
Kamīns, vīns,
sarunas
par kluso dabu,
gribētos salijušus vakarus
Parīzē vai Vīnē,
gribētos noreibt ne no vīna…
DAGNIJA GASŪNA
KAD?
Šodien kā Dullais Dauka
sēžu pasaules malā
un skaitu vārnas,
mazas un lielas,
treknas un kārnas,
es vienkārši
skaitu
vārnas.
Kad TU beidzot
man lidosi
garām?
LĪVIJA DZELME
KĀ OZOLS
Sirds, neskumsti, ja kādreiz sāp,
Tad ieklausies – kā ozols prot
Klusēt ziemas puteņos…
Plaukt ziedonī, kad saule nāk,
Lai vasara tam spēkus dod
Zaļot latvju novados.
Vēl ieskaties, cik bagāts viņš
Ir rudeņos, kad zīles sējas
Vēlos lapu virpuļos…
Sirds, neskumsti un paņem sev
Kaut zīli vien no vasaras,
Sildīs tā – kad puteņos.
SANDRA CĪRULE
* * *
Ko nu par jūtām runāt,
Tās jau tikai viņiem.
Mums jādomā,
kā galus savilkt kopā.
Jostai galus, dzīvei galus.
Pēc galiem tvarstot,
vidus paiet garām.
Žēl, bet ko var darīt –
mums tikai gali,
vidus nesanāk…
* * *
Par grēkiem nomizots,
nu – tīri pliks,
līdz dzīvai miesai,
guļ ābols atkailināts.
Guļ grēka ābols pliks
par biedu grēciniekiem,
par sodu pasaulei,
par godu iekārei
uz ābolmaizēm
siltām.
INĀRA DRUVA
MIERĪGI
Mierīgi, mierīgi, nesteidzies!
Mierīgi ugunskurs iedegas,
dziest.
Mierīgi uguns pils lukturos deg,
Mierīgi zvaigznes caur visumu
tek.
Mierīgi uzaust un mierīgi riet,
Mierīgi saule caur gadskārtām
iet.
Mierīgi nomirst un mierīgi
dzimst,
Paaudžu paaudzes ceļas un
rimst.
Mierīgi elpot un mierīgi būt, –
Viss, ko es vēlos šai pasaulē gūt.
TAS NEKAS
Lapa krītot man iespurdza ausī,
Un visapkārt vējš rudeni dzied.
Dabas stingrajiem likumiem
klausīt
Lapas steidzas un lapkritī iet.
Lapas ļaujas, lai aizpūš no zara
Un lai notiek, kam jānotiek.
Tas nekas, ja nav vasara gara,
Tas nekas, ja tām jāiemieg.
Tas nekas, jo it viss jau ir bijis –
Plauksme, augsme un brieduma
zelts.
Kam vismaigākais lietus reiz
lijis,
Arī sniega laiks nebūs tam velts.
AINA MEDNE
UGUNS
Uguns –
Tā ir dziesma,
Dziesma tev un man.
Jāņugunis liesmo
Cauri gadsimtam.
Uguns –
Tā ir gaisma,
Gaisma dvēselei,
Augšupnesošs paisums,
Lai vai kur tu ej.
Uguns –
Tas ir siltums,
Siltums mūžam brīvs.
Neiespējams viltus, –
Kurš ir silts, tas dzīvs.
VEĻU LAIKĀ
Plikie koki brīnumus rāda –
Zari glumi kā čūskas āda,
Pāri peļķēm slīd veļu ēnas,
Diena pelēka, diena rēna,
Miglas villaini uzsegusi,
Rāmi dodas uz vakarpusi.
Veļu laiks Latvijā saimnieko
brīvi,
Katra zemes šūniņa dzīva.
Redzēt, saklausīt iespēja dota,
Cik šī pasaule apdzīvota.
LILIANA SKUDRA
PAR VĒLU
Atpūšas saule
Aiz pelēku mākoņu vāla.
Zeme pirmā nomiegā dvašo.
Ūpju atvadu klaigas
Dziest mīksti pelēkā krēslā.
Skumju plaukstas,
Vēsas un maigas,
Dvēseli paceļ uz mākoņa spārna.
Plūdona domai lidošu līdzi
Uz saulaino tāli…
Kliedz gulbji –
Par vēlu,
Par vēlu.
AIJA SPURA
NEZIŅA
Cik maz mēs viens par otru
zinām,
un bieži sirdis nocietinām,
tad ejam padzerties pie
labsirdības akas
un laimes zirgam uzlikt sakas.
Cik maz mēs viens par otru
tomēr zinām.
Pie mums pirmoreiz
JĀNIS MUCENIEKS
* * *
Caur mākoņu pelēkām
skrandām
Šovakar zvaigznes vēlīgas šķiet.
Pa vēja norautām lapām
Šļūcoši soļi iet…
Noraugās mēness kā valdnieks
Pār aruma pelēko lauku.
Atnes vējš dziesmu kā dzejnieks
Brīnumu jauku.
ANDRIS KOPEIKA
* * *
Vēstules,
Rakstītas smiltīs,
Saglabājas
Līdz pirmajam vējam,
Kurš apmaldās rindās
Un sajauc gaišo domu,
Kas veltīta
Laikam,
Kurš nestāv pats
Un neļauj to darīt nevienam!
Vārdi
Neteiktie valdzina
Līdz brīdim,
Kad nāk uz lūpām,
Bet netiek līdz prātam.
Jūtas
Tiek saprastas,
Mainītas,
Peltas…
Kā vēstules,
Rakstītas smiltīs,
Kuras dzenā vējš
Un mēs.
AIJA ČEPULE
* * *
No kā veidota
Dzimtene mana?
No dzidriem avotiem,
Zaļiem mežiem,
No dabiskām pļavām,
Kur Dieva dotā
Radība dzīvot prot,
Pāri nenodarot.
ANDRA KĀRKLIŅA
PASAULE TEVĪ
Mākonis kluss
Un lēnīgs
Nāk tev pretī –
Bet vai tu redzi?
Mūzika steidzas šurp
Caur zilas puķes gaisīgo
smaržu –
Bet vai tu dzirdi?
Pelēks akmens raud
Par tevi
Un skumst –
Bet vai tu jūti?
Pasaule ir tevī
Un tu pasaulē –
Bet vai tu to zini?
Kur tu līdz šim biji?
Kur –,
Kad saule tevi uzrunāja;
Kad mēness tevi sauca;
Kad pasaule pēc tevis skuma
Un tevi meklēja?
Kur bija tava dvēsele,
Kad Dievs tevi uzrunāja?
