DAGNIJA GASŪNA. AR TEVI VIEN.
DAGNIJA GASŪNA
AR TEVI VIEN
Ar tevi vien
Pie sveces liesmas
plaukstas sildīt,
Kad Svētvakars pār zemi
nogulst kluss,
Ar tevi vien
Šai naktī brīnumu kā
bērnam gaidīt,
Kad zeme, ietinusies sniega
sagšā, dus.
Ar tevi vien
Pār tāliem sapņu
laukiem lidot,
Līdz jauna diena, bikli
modinot mūs, nāk,
Ar tevi vien
Man vēlreiz iemācīties mīlēt,
ciest un piedot,
Pirms laika ritējums no
jauna apli sāk.
* * *
Kad Ziemassvētku nakts
pār zemi zvaigznes ber,
kad laimes slāpušie uz
Kristus atkalatnākšanu cer,
kāds glāstoši un liegi
pieklauvē pie loga rūts, –
uz tālu zemi sauc,
kur jau tik sen nav būts.
Es klusi pieceļos
un logu vaļā veru,
nakts brīnumpilno klusumu
kā ūdeni no avotakas dzeru, –
tā mana bērnība,
kas atkal vilina un sauc,
kaut saprotu, ka atgriezties
man tajā netiks ļauts.
No tāliem pakalniem
kā atbalss draiski smiekli skan,
dzied dzidri zvārguļi,
kas sadzirdami tikai man..
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
kamēr zilā vakarā
riet zili sili
mēs bez saules paliekam
bet nepaliekam zili
un kamēr saule necelsies
mēs dzīvosim kā ēnas
ik mirkli tumsas bālumā
izdzīvosim lēnām
un tā ik dienu saule riet
un pāri mums ik dienu aust
ka tik steigā maķenīt
zemes stundas nesajaukt…
* * *
Pa diviem ļoti atšķirīgiem
ceļiem
mūsu sirdsapziņas iet,
te Paradīzes vārti vaļā,
pēc mirkļa vārti atkal ciet.
No diviem ļoti atšķirīgiem
rītiem
mēs nākam sevi izdzīvot un
smiet
un aizejam uz nemainīgiem
rietiem,
jo kur gan citur mums vēl
atliek iet?
Un ticu, reiz būs tā, ka
izšķirsimies mēs,
lai satiktos tur – debesīs!
* * *
ja reiz cilvēks aiziet
no savām
uz naksnīgajām debesīm –
ļaujiet viņam iet
neturiet jūs
viņa izmisušo dvēseli sev par apgrēcību
ciet
kas zin?
šai zemē nīstais
debesīs būs Dieva
mūžam gaidītais?
FRANČESKA LEIKARTE
* * *
Snieg sniega pārslas krustām
Un krustiem zemi sedz,
Tās zvaigžņu staru krustiem
Pretī mirdzu dedz.
Ir sakrustojies Visums,
Kas Zemei dusu vēl,
Lai Ziemassvētku naktī
Krusts mūsu sirdīs kvēl!
* * *
Manas dvēseles saule,
Jo augstu tu mīti.
Tevi sveicināt es sūtu cīrulīti,
Kad putenī sagriežas vakari,
rīti,
Es sūtu tev skūpstu,
Sudraba pārsliņā tītu,
Es augu tev pretī,
Spēka un vājuma dzīta,
Es atdzimstu tevī,
Es – tava Saulcerīte.
* * *
Kā viss, kas uz augšu sniedzas,
Kas pretī valgmei un saulei aug,
Mans gars tā debesīs tiecas,
Un dvēsele klusi raud
Par tiem, kas paliek,
Par tiem, kas miruši jau.
ANDRIS KOPEIKA
* * *
Nebūsim vientuļi
Kā Dieva dēls krustā.
Neiespaidosim sevi
Ar laika pelēcīgumu,
Ar ikdienas stresu.
Tuvojas gada gals
Ar petardēm,
Ar cerībām,
Ar šampanieša paukšķiem.
Nebūsim vientuļi,
Gaidot gadu nākamo,
Lai arī čūskas
Zīmi atnes tas.
Dāvāsim prieku!
* * *
Pa aukstajām ielām,
Gar veikaliem, bankām,
Garām vientuļiem logiem
Klīst sapņi –
Vēsi un karsti,
Gaidīti, nepiepildīti.
Tos sapņoja krancis,
Tos sapņoja princis,
Tos sapņoja cilvēciņš mazs:
Par kaulu, par valsti
Vai tikai par mammu,
Kas apmīļot mazuli māk.
Vērtības dažādas
Katram mēdz būt,
Bet sapņi klīst,
Lai piepildītos.
LILIANA SKUDRA
DZĪVES PAVEDIENS
Pelēks atausa ziemas rīts.
Bērns atvēra pelēkas acis
Un priecīgs kliedziens
Iekrita janvāra sniegā.
Tavs pirmais rīts, mans bērns,
Bija sagaidīts.
Mazs cilvēciņš ienāca
Lielajā dzīvē
Dienā bez saules…
Vai sauli bērns
Atnesis līdz?
Pelēkā ziemas rītā
Caur sīkajiem
Pirkstiņiem rit
Dzīves pavediens.
Bērns tajā sauli sien.
MANS LIELAIS «ES»
Savu lielo ES
Tuvākā labā ziedot?…
Ļaut atdeves
Asajiem zobiem
Mūža garumā celto
Piparkūku namiņu grauzt?
Radošo patvērumu?
Pārāk trauslas sienas no
Pasaules ļaunuma šķir –
Mans patvērums –
Kā viss šajā saulē –
Zem saules ir.
Zem maigi
Glāstošiem stariem,
Zem tveices
Skāviena karsta.
Zem mākoņa smaga,
Kas devīgi
Lietus pilienus bārsta.
Mans lielais ES
Šajā pasaulē dzīvo,
Pūlas. Cenšas. Un mācās
Sevi tuvāko labā ziedot…
UN PIEDOT.
LĪVIJA DZELME
* * *
Deg balta svece vāzē,
Zaļš egles zariņš tai vīts,
Uz galda vējauzas
Un ziedu pušķis –
No pērnās vasaras…
Svētku vakars sagaidīts.
Čiekuri egles zarā,
Kairs ābols uz galda, –
Ievas un Ādama varā
No tālās pagātnes…
Trauks no dzimtenes māla,
Svētku rausis tur salds.
Un nauda uz galda –
Tā pasauli valda,
Kaut nekļūtu malds!
INĀRA DRUVA
SNIEGU GAIDOT
Ziemassvētku vecīt,
Sniegu atnes maisā
Un pār mūsu ciemu
Lielām pārslām kaisi!
Santa Klauss lai atved,
Braukdams šurpu ciemos,
Visiem mūsu bērniem
Ļoti gribas ziemot.
Slēpot gribas, slidot,
Ragutiņās laisties,
Vēja spārniem lidot,
Sniegs kad mirdz un laistās.
JA…
Ja tu nevari būt
brīnumsvecīte,
Viena dzirkstelīte –
vari,
Ja tu nevari veikt
lielu brīnumu,
Mazu brīnumiņu
dari!
Esi kādam
dzīves dzirkstīte –
Saņemies un
iespīdi tam acīs!
Mums visvairāk
pietrūkst tieši tā,
Ko bez vārdiem
varam otram sacīt.
Tā viss mūžs mums
gaiši aizdzirkstīs,
Izstarojot
brīnumjauku gaismu,
Tumšos ceļos
neapmaldoties,
Visus priecējot ar
siltu kaismi.
AINA MEDNE
VĒL VARU
Zaļa, dzīva taciņa
Steidz uz priekšu vīties.
Vēl es varu Ziemsvētkiem
Acīs ieskatīties.
Pacelt galvu. Izslieties
Saskaņā ar dabu.
Tumsas spēku sunīšiem
Varu vēlēt labu.
Pirkstu galus pasildīt
Sveču liesmu lokā,
Ticēt brīnumam, kas mīt
Zvaigznē apskaidrotā.
RASMA LAUČKA
ZIEMSVĒTKU BRĪNUMS
Šai skaistajā Ziemsvētku naktī
Es zvaigznēs lūkojos,
Un arī vistālākā zvaigzne,
Šķiet, gaiši un savādi mirdz.
Es sniedzu tai pretī rokas,
Lai manās plaukstās krīt,
Lai spoža un dīvaina gaisma
Gan logos, gan dvēselē spīd.
Lai piepildās skaistākais sapnis,
Lai priekā veras sirds,
Lai mīla – silta, jo silta –
Gaišs Ziemsvētku brīnums ir!
ERNESTS RUPKUS
NEREĀLAS DOMAS
Es domās aizklīstu no zemes šīs
uz to,
Uz Dieva valsti gaišo, mūžīgo.
Ja varētu tur satikties ar tiem –
Ar tuviem, tāliem, mīļiem
mirušiem.
Tur brīdi apskaut tos un parunāt,
Tiem satikšanās prieku sagādāt,
Un atkal atgriezties uz zemi šo,
Man dzīves gaitai atdoto.
IVARS KĀRKLIŅŠ
SVĒTVAKARĀ
Tumšu egles zaru
Sveces izgaismo;
Dievs, dod svētvakaru, –
Tevi piedzīvot!
Jēzu, šonakt valdi,
Manu dvēs’li skauj,
Lai nekādi maldi
Prom to neaizrauj!
