Jau akmens laikmeta cilvēki esot novērtējuši Nekāras upes idilliskos krastus, jo vecākie cilvēka kauli Vācijas teritorijā atrasti 18 kilometru no Heidelbergas, Maueras ciematiņā.
Jau akmens laikmeta cilvēki esot novērtējuši Nekāras upes idilliskos krastus, jo vecākie cilvēka kauli Vācijas teritorijā atrasti 18 kilometru no Heidelbergas, Maueras ciematiņā. Tagad šo žokļa kaulu var apskatīt Heidelbergas vēstures muzejā un to sauc «Homo Heidelbergensis». Tas ir aptuveni 500000 gadu vecs.
Senās pagātnes noslēpumainās auras apvītās Dinkensbīles ieliņas, Reinas un Nekāras upes klinšainie krasti, gotiski varenais, augšupvērstais Ķelnes Doms, studentiski romantiskā Heidelberga, nākamā gada Eiropas kultūras galvaspilsēta Veimāra un viena no latviešu svētceļojuma vietām Krocingene – šāds bija septiņu Bauskas rajona latviešu valodas un literatūras skolotāju vasaras ceļojuma maršruts.
Bijusī Austrumvācija – liels būvlaukums
Pēc abu Vācijas valstu atkalapvienošanās 1990. gada oktobrī bijušās Austrumvācijas (VDR) teritorijā joprojām rit lieli pārveides darbi. Vispirms jau šis process sāpīgi skāris daļu iedzīvotāju, kuri no «sociālisma saulītes» nonāca brīvā, bet skarbā kapitālistiskajā īstenībā. Daudz ir darāmā, sakārtojot ceļus, remontējot ielas un namus. Veimāra, vācu literatūras citadele, dižo ģēniju Gētes un Šillera pilsēta, nākamajā gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Sagatavošanās darbi šim notikumam redzami ik uz soļa. Dažbrīd pārņem vēlme neredzēt stalažās un tīklos ietērpto rātsnamu, pili, citas vēsturiskās celtnes, bet doties prom, lai atgrieztos te pēc gada, kad viss būs restaurēts un lielajam notikumam par godu saposts.
Viltīgā Loreleja neskumst
Leģendas stāsta par jauno un daiļo meiteni Loreleju. Viņai paticis sēdēt klints galā un ķemmēt garos, zeltainos matus. Daudzie kuģotāji, aizrāvušies ar klausīšanos Lorelejas dziesmās, aizmirsa par bīstamajām zemūdens klintīm. Tā Loreleja ar savu dziedāšanu un skaistumu daudzus ievilināja nāvē. Mūsdienās Reina ir kuģu, prāmju un velkoņu pilna, satiksme pa to atgādina pilsētas ielu. Lorelejas klintij garām peldošo kuģu taures vien pasveicina skumji viltīgo meiteni. Tūristu un romantikas meklētāju šajā Vācijas nostūrī netrūkst.
Dziesma Zentai Mauriņai
Vācijas dienvidos, netālu no Francijas robežas, ir neliela kūrortpilsētiņa Krocingene. Te mūža pēdējos gadus aizvadījusi viena no mūsu gadsimta izcilākajām latvietēm Zenta Mauriņa. Patīkami dzirdēt, ka pilsētiņas vidējās un vecākās paaudzes ļaudis joprojām atceras šo vitālo, enerģisko un gudro sievieti. Daudzi ir klausījušies viņas lekcijas, sastapuši pārvietojamies invalīdu ratiņos pa Krocingenes ielām. Namu, kurā mitusi rakstniece, tagad ir nopircis cits saimnieks. Viņš ir pat noņēmis plāksnīti, kas liecināja par Z. Mauriņas mājā pavadīto laiku. Uzticīgi rakstniecei palikuši vien trīs bērzi, tik latviski balti un klusi šalcoši. Kopts un ziediem rotāts ir Zentas Mauriņas un viņas dzīvesbiedra Konstantīna Raudives kaps. Viņi noteikti saklausīja mūsu atskaņoto «Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme».
