Dravniecība ir sensena nozare, kuras produkcijas popularitāte nemazinās. Kā biteniekiem sokas? Pašreizējo situāciju komentē OSKARS MŪRNIEKS, biškopības instruktors konsultants Zemgalē.
Dravniecība ir sensena nozare, kuras produkcijas popularitāte nemazinās. Kā biteniekiem sokas? Pašreizējo situāciju komentē OSKARS MŪRNIEKS, biškopības instruktors konsultants Zemgalē. Viņš pārzina nozari Bauskas, Dobeles, Jelgavas, Tukuma, Ogres un Aizkraukles rajonā.
– Medu saražot esam iemācījušies, arī likumdošana ir saprasta un novērtēta, apzinoties, ka biškopība nevar palikt pašplūsmā. Taču problēma ir, kur likt produkciju. Jārunā par vairākām medus ražotāju grupām. Pirmā – tie ir profesionāļi, kuri ar šo nodarbi pelna iztiku. Viņi ieguvuši savu vietu tirgū, piedāvā medu lielveikalu tīklos, paši to arī fasē. Taču Latvijā ir medus pārpalikums, galvenokārt tas veidojas otrajai grupai – dravniekiem, kuriem šī nozare ir papildu ieņēmumu avots vai arī hobijs. Pārdot var tik, cik var.
Pašlaik pastāv liela atšķirība starp vairumcenu un mazumcenu. Par vienu kilogramu vairumā maksā vienu latu. Par šādu cenu medu iepērk Latvijā un arī kaimiņzemē Lietuvā, jo tāda vairumcena ir arī Eiropā. Lietuvieši uz Vāciju, piemēram, eksportē rapšu medu, kas iepirkts par vienu latu kilogramā. Ja medus ieguve ir pārkārtota saskaņā ar lielražošanas principiem, tad uzņēmēju tāda cena apmierina. Viņam ir tikai viena rūpe – saražot medu, pārdošana vairs nav ražotāja funkcija.
Kooperācija būtu laba iespēja arī mazajiem ražotājiem, patlaban par to domā Latvijas Biškopības biedrības Ogres rajona nodaļa. Taču dravniekiem ir grūti pieņemt, ka, šādi pārdodot medu, naudu nevar saņemt tūlīt, kā tas ir, sēžot tirgū. Medus apritei ir vajadzīgs vesels gads. Pašlaik, var teikt, notiek cenas “skrāpēšana”. Nenoliedzami, būs tumšais tirdziņš – radiem, draugiem, darbabiedriem. Biškopjiem tā ir psiholoģiska drāma – pārdot lētāk, ja var saņemt augstāku samaksu. Bet tā jau ir katra paša izšķiršanās.
Pozitīvi ir tas, ka Latvijas medum raksturīga augsta kvalitāte, tajā nav atrastas kaitīgas atliekvielas. Tas nozīmē, ka biškopji godprātīgi ārstē bites, izmantojot dabiskus, nevis ķīmiskus preparātus. Latvijas Biškopības biedrība visos rajonos rīkoja mācības, lai galvenās bišu slimības – varroatozes – ārstēšanā dravnieki izmantotu skābeņskābi.
Runājot par izglītošanos turpmāk, jāpaskaidro, ka ar šo gadu mācības būs dalītas. Atsevišķi sanāks kopā profesionāļi, kam jau ir pieredze, savs uzstādījums darbam. Lielajiem ir citādākas vēlmes. Izmantojot lauku konsultāciju birojus, veidosim arī pamatapmācības grupas. Iespējams, to dalībniekiem izsniegs sertifikātus. Latvijā pašlaik ir aptuveni tūkstotis aktīvu biškopju, diemžēl viņi noveco, gados jauni cilvēki šo arodu pārņem kūtri.
Ko ieteikt dravniekiem šajā neparastajā ziemā? Lielākās bažas ir par dienvidu rases bitēm, kuras var sākt agrāk perot. Ja tā būs, tad paredzamas nepatīkamas sekas. Siltās dienās, kad gaisa temperatūra ir līdz plus desmit grādiem, bitenieki var žigli pārbaudīt kamolu un barības krājumus. Ja to nav pietiekami, tad var pielikt klāt kādu rezerves medus kāri vai ziemas rapšu medus plāceni, tāpat arī kandiju. Patlaban par ziemošanas rezultātiem neņemos spriest. Reālāk to būs darīt februārī.
