Mājās ilgi nevarēju atrast vienu grāmatu. Nācās pārcilāt visas, kas atradās plauktos. Un tad ieraudzīju nevis meklēto, bet draugu dāvātu, sen aizmirstu joku.Tā bija kabatas formāta 1921. gadā latviski izdota «Svešvārdu vārdnīca» vecajā drukā, latviešu vārdi tur atveidoti pēc vācu valodas rakstības principiem. Atšķīru uz labu laimi. Pirmais vārdiņš, kura skaidrojums gadījās lappusē, bija «kosmopolīts».Kad izlasīju skaidrojumu «pasaules klaidonis», grāmatiņa manās acīs ieguva gluži negaidītu vērtību. Tā zaudēja draudzīga joka statusu (dāvinātāji taču zināja, ka darbā to nevarēšu izmantot) un kļuva par ziņkāres un izpētes objektu. Mana tante par pasaules klaidoni dēvēja kaimiņu. Es biju bērns un pat neiedomājos, ka viņas bieži lietotais apzīmējums ietver spriganā kunga pārvietošanos pilsētiņas niecīga mikrorajona robežās. Vairākumu nedēļas dienu viņš pavadīja savā ģimenē, bet pēc tam devās pie mīļākās un atkal atgriezās. Bērnības naivajā iztēlē tantes kaimiņš man šķita kā grāmatas personāžs, jo «pasaules klaidonis» bija kas nedzirdēts. Iedomājos tālas zemes, brīnumainus piedzīvojumus. Tas vīrs man bija varonis.Domājot tikai par šo vienu vārdu, atskārtu, cik ļoti nepilna gadsimta laikā ir mainījusies jēdzienu nozīme. Dažreiz tie kļūst neatpazīstami. Ikkatrs vārds ir kultūras zīme, kas izsaka gan ārējo, gan slēpto nozīmi. Runājot mūsdienu valodā, vārdi ir daudzdimensionāli – tiem vienlaikus piemīt uztveres vairāki slāņi. Laikmets, kurā dzīvojam, ir virspusējs, un mēs neapzināti cenšamies lietot vārdu atvieglotus variantus, jo tā ir vienkāršāk.
