Skatījos žurnālistes Inas Strazdiņas reportāžu no Vašingtonas. Ap Kapitoliju pašlaik tiek būvētas barikādes. Betona monolīti ir tādi paši kā pirms 30 gadiem Rīgas Doma laukumā, vecpilsētas ielās un Zaķusalā. Tolaik Latvija aizsargājās no vardarbīga, postoša ārējā spēka – padomju militārisma, bet ASV tagad cenšas aizbarikadēties no saviem pilsoņiem – galējiem ekstrēmistiem, kas apdraud varenās lielvalsts pamatus.
Kopš 1991. gada barikāžu notikumiem Latvija un pasaule ir radikāli mainījusies. Arī cilvēku uztvere, domāšanas veids, vērtību kritēriji. Jau nepilnu gadu dzīvojam pandēmijas krīzē, un mūsu tautai vajadzētu būt vienotākai nekā «labajos laikos». Diemžēl notiek pretēji – valstij lojālu pilsoņu skaits samazinās. Tas nenotiek kādas naidīgas ideoloģijas ietekmē, bet vispārējā neapmierinātībā ar dzīves kvalitāti un valdības nostādnēm. Katram ir sava taisnība.
Ja atkārtotos 1991. gada janvāra scenārijs, tad, aizstāvot valsts brīvību un demokrātiju, uz barikādēm ziemas spelgonī nostātos varbūt kāds tūkstotis vecīšu. Pārējie, sēžot pie kamīna, savās viedierīcēs rāmu garu sekotu notikumu attīstībai. Varbūt maldos un tas ir pārāk drūms redzējums…
Barikāžu notikumu hroniku 20. janvārī varēs noskatīties uz lielā ekrāna Bauskas muzeja pagalmā. Tā laika fotogrāfijas droši vien daudziem vēl glabājas ģimeņu albumos bez pielietojuma. Tāpēc ļoti vērtīgs man šķiet Latvijas Nacionālā vēstures muzeja aicinājums katram pārlūkot mājās saglabātās barikāžu bildes, diapozitīvus un ar tiem dalīties muzeja vietnē «Gadsimta albums». Fotogrāfijas droši vien ir līdzīgas, taču katrs stāsts – unikāls. Bez cilvēku asociācijām, izjūtām un pārdzīvojumiem sasniegt brīvajā Latvijā dzimušo jauno cilvēku sirdi un prātu nav iespējams.
