Mēs līkumojam pa takām cauri vīnogulājiem, līdz nokļūstam saules apmirdzētā pagalmā. Labi iekoptā daiļdārzā atrodas vairākas kotedžas, bet kalna virsotne šķiet ar roku aizsniedzama.
Mēs līkumojam pa takām cauri vīnogulājiem, līdz nokļūstam saules apmirdzētā pagalmā. Labi iekoptā daiļdārzā atrodas vairākas kotedžas, bet kalna virsotne šķiet ar roku aizsniedzama. Uz sliekšņa stāv dzīvespriecīgi un smaidīgi jaunekļi, kas sasveicinās dažādās valodās, arī krievu. “Esmu Arvīds no Lietuvas – gandrīz jūsu tautietis,” atkārto krieviski runājošais puisis. Arvīds, tāpat kā pārējie viņa biedri no citām Eiropas zemēm, uzturas atkarīgo kristīgajā kopienā Bosnijas un Hercegovinas nelielā ciemā Medžugorjes Dināru kalnu ielejā.
Rehabilitācijas iestādē, kas ietilpst kopienu starptautiskā sistēmā “Senacolo”, nav ārstu, psihologu un medikamentu. Brīvprātīgas atkarību pārvarēšanas galvenie balsti ir lūgšanas, darbs un sadraudzība, skaidro slovāks Ivans, kuram todien ir uzticēts prezentēt kopienu. Jaunajam cilvēkam ir nevainojamas manieres, runasveids liecina par labu izglītību.
Ir neiespējami Ivanu iedomāties kā izmisušu, atkarību plosītu būtni, bet citādi jau viņš nebūtu nokļuvis kopienā. “Senacolo” sistēmā gan pastāv kāds ierobežojums – jāprot runāt itāliski, jo tā ir oficiālā saziņas valoda apmēram 50 kopienās daudzās valstīs. Izrādās, tas nav izrādījies šķērslis arī mūsu tautiešiem. Ivans teic, ka viņa sargeņģelis – kopienas iedzīvotājs, kas ikvienam jauniņajam palīdz adaptēties dziedinātavā, – ir bijis latviešu puisis.
Kad katoļu priesteris Andrejs Mediņš Dāviņu pagasta Bruknas muižā nodibināja Kalna svētību kopienu, kas darbojas pēc identiskiem principiem, par 1983. gadā Itālijā izveidoto “Senacolo” sistēmu viņš nebija dzirdējis. Tagad uz Medžugorji garīdznieks brauc pāris reižu gadā, sniedzot iespēju arī kādam Bruknas atkarīgo kopienas iedzīvotājam tuvāk iepazīt savu vienaudžu dzīvi līdzīgā iestādē. Šoreiz kopā ar priesteri devās vairāki bruknieši, kuriem ceļojums uz tālo dienvidu zemi, iespējams, bija svētīgāks nekā jebkuram citam, no postošām atkarībām brīvam grupas dalībniekam.
Medžugorjes kopienas iedzīvotāji neiet mežā gatavot malku, nepļauj lopiem sienu, jo šajā reģionā ziemas nav. Toties viņi kopienas uzturēšanai pelna līdzekļus ar radošu darbu, apdrukājot krekliņus, producējot sakrālās mūzikas ierakstus, gleznojot ikonas. Katrs kopienas veikaliņā veiktais pirkums ir ziedojums un labas gribas apliecinājums atkarīgo dziedināšanas atbalstam.
Izvēloties kanoniskus grieķu pareizticības sižetus, kopienas mākslinieki svētgleznās ataino savu biedru dzīves traģēdijas. Ivans, rādot sižetu “Anastasis”, klusi piemetina: “Kopienai ir vēl viena māja – debesīs, jo divdesmit puiši ir nomiruši AIDS vai narkotiku pārdozēšanas dēļ.” Neviļus iedomājos, cik tādu “debesu māju” varētu būt Latvijā. Tās gluži vienkārši neviens nav iedomājies saskaitīt.
