«Bauskas Dzīves» mīļdzīvnieku pulkam šoreiz pievienojas kāda līdz šim vēl nebijusi radībiņa. Tā noteikti ir mazāk kaitīga un bīstama par tik daudz aprakstītajiem suņiem un kaķiem.
«Bauskas Dzīves» mīļdzīvnieku pulkam šoreiz pievienojas kāda līdz šim vēl nebijusi radībiņa. Tā noteikti ir mazāk kaitīga un bīstama par tik daudz aprakstītajiem suņiem un kaķiem.
Pilsrundāles vidusskolas 3.b klases audzēkņa Jura Vangaļa mīļdzīvnieks ir zalktis Aivariņš. To tētis zēnam šovasar pārnesa no kaltes. Līdz pat oktobrim zalktis priecēja Juri, mitinādamies istabā, pusdienas snaudu pārlaižot īpašā mucā zem dvielīša, bet naktsmieru rodot pagrīdē. Nu Aivariņš savā midziņā zem virtuves grīdas ir ieritinājies līdz pavasarim.
Dusmās ātri, ātri kustina asti
«Kad tētis zalkti atnesa mājās, no viņa visvairāk baidījās māsa,» stāsta Juris. «Mamma to aptina man ap roku, un bailes pārgāja. Es Aivariņu iemīlēju. Man jau no sākta gala patīk visādi rāpuļi. Kad izaugšu liels, būšu kaskadieris. Ja tas neizdosies, tad būšu veterinārārsts.»
Vasarā Juris ir labi iepazinis jauno draugu, atklājis tā rakstura iezīmes. «Ja viņš astīti tā ātri, ātri kustina, tad ir dusmīgs, ja viegli – tad priecīgs, ja grib ēst, tad pienāk pie virtuves galda un trokšņo. Reiz viņš no gultas uzrāpās uz galda, paskatījās man acīs, kurās tā arī bija redzams: «Gribu ēst!». Vislabāk Aivariņam garšo svaiga gaļa, bet zalktēna «konfektes» ir spāres. Man vasarā nācās krietni papūlēties, lai tās saķertu.
Sasildīties lien zem krekla
Aivariņam ļoti patīk doties pastaigā. Vasaras rītos viņš lodā pa rasainu zāli, bet necieš pusdienas karsto sauli. Slīdot pa zāli, Aivariņš uzņēma zemes spēku, bet, kad vakaros bija nosalis, tad palīda man zem krekla, saritinājās un siltumā aizmiga.
Aivariņš reiz nokļuva arī manā skolā. Bet tur viņam nepatika – troksnis, meiteņu spiegšana, viņš uzšņāca netīkamajiem, bet pret maniem draugiem izturējās klusi. Tātad Aivariņš ir gudrs un labi audzināts.
Aivariņam jāizdēj četras oliņas
Tētis noteica, ka šim zalktim esot trīs gadi un ka tā esot meitene. Tas ir vēl labāk. Pavasarī viņai būs jāizdēj olas, ne vairāk par četrām. Diviem mazajiem zalktēniem man jau ir aizrunāti saimnieki: Kalvis un Mārtiņš. Vienu grib Jānis, bet vēl jāpadomā. Viņš baidās no vardēm, tad jau tāds nebūs labs zalkšu saimnieks. Un vienu, noteikti zalkšu puiku, es paturēšu, lai manam Aivariņam būtu draugs. Tētis teica, ka zalkši dzīvojot līdz 15 gadiem, tāpēc man un Aivariņam noteikti būs vēl daudz visādu jauku piedzīvojumu.
Sargā māju no ļauniem gariem
Es zinu, ka zalktis mājai nes svētību. To esmu pats izjutis. Līdz šai vasarai man naktīs rādījās slikti sapņi, bet nu vairs ne. Aivariņš aizbaidījis no mājas visus ļaunos garus. Ir jau nedaudz skumji, ka zalktis guļ ziemas miegā. Rudenī viņš ļoti daudz ēda, uzbarojās, guļot būs arī paaudzies. Ar nepacietību gaidu pavasari, kad Aivariņš no pagrīdes atkal pie manis ieradīsies.»
