APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA NORMUNDS PĒTERKOPS dzimis 1961. gada 16. oktobrī, Rīgā Izglītība 1985. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti.
APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA
NORMUNDS PĒTERKOPS
dzimis 1961. gada 16. oktobrī, Rīgā
Izglītība
1985. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti.
Darba pieredze
1995. – 1998. gads – 6. Saeimas deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas sekretārs;
1994. – 1995. gads – Rīgas Domes deputāts, Rīgas Vidzemes priekšpilsētas valdes priekšsēdētājs;
1992. – 1994. gads – Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Īpašuma konversijas departamenta direktors;
1985. – 1992. gads – strādājis par matemātikas skolotāju.
Intereses
Latvijas cīņas federācijas viceprezidents, Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu organizāciju apvienības priekšsēdētājs, uzņēmēju kluba «Saime» prezidents.
Ģimene
Precējies, sieva Anita Pēterkopa strādā Rīgas 84. vidusskolā par mācību daļas vadītāju, bērni Linda un Rolands ir skolēni.
Šogad maijā Saeima pieņēma grozījumus likumā «Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju», pieliekot principiālu punktu valstij* tik nozīmīgā procesa likumīgai sakārtošanai. Triju gadu prakse pierādījusi, ka nekādi būtiski grozījumi šai pamatlikumā vairs nav vajadzīgi, jo nu ir noskaidrots un izlabots viss, it kā nepareizi pateiktais, novērsta jebkāda patvaļīgas interpretācijas iespēja.
Privatizācijas likumdošana
Valsts un pašvaldības dzīvokļu privatizācija Latvijā balstās uz 21. 06. 95. pieņemto pamatdokumentu – likumu «Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju», kura mērķis ir radīt pilsoņiem visas iespējas kļūt par bijušā valsts īpašuma pārmantotājiem legālā – privatizācijas ceļā, attīstīt nekustamā īpašuma tirgu un veicināt māju sakopšanu.
1995. gada augustā tika pieņemts likums «Par dzīvokļa īpašumu», kas reglamentēja dzīvokļa īpašnieka tiesības un pienākumus, attiecības ar pārējiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, izturēšanos pret koplietošanas telpām, kas it kā nepieder nevienam un tajā pašā laikā pieder visiem. Likumdevējam vairākkārt nācās prognozēt iespējamās pārmaiņas dzīvokļu novērtēšanā, māju apsaimniekošanā un citos procesos. Var teikt, ka mūsu darbu uz priekšu virzīja dzīve jeb likums fiksēja ikvienu pozitīvu (vai negatīvu) pārmaiņu dzīvokļu tirgus sakārtošanā.
Valsts atdod savu īpašumu
Dzīvokļu privatizācijas idejas pamatā ir vēlēšanās atbrīvot valsti no tai tik nevajadzīgās īpašuma pārvaldītājas funkcijas un radīt iespēju iedzīvotājiem beidzot kļūt par īpašniekiem šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē.
Šajā procesā netiek pārstāvētas kāda, piemēram, valsts vai pilsoņa, primārās intereses. Ir abas: valsts un pilsoņu. Lai gan valsts principā tie esam mēs visi kopā. Bet vai nu nezinām, cik pravietiska visus šos pēckara gadus izrādījās latviešu paruna par kopus cūku, kas nebarojas… Attieksme pret valsts (sabiedrisko) īpašumu arvien ir bijusi daudz citādāka (sliktāka) nekā pret privāto. Mēs gan varam valsts īpašuma pārvaldīšanai sameklēt labu labo pārvaldnieku, kas tiešām sekos, lai manta vairojas, nevis iet mazumā, bet tik un tā atradīsies tādi pilsoņi, kas ne vien nesaudzēs, bet pat mēģinās pie tā vēl «baroties». Vai gan ir vērts tērēt līdzekļus, ar saviem nodokļiem uzturēt valsts īpašumu, kurš vienmēr būs jādotē? Protams, ka ne. Tāpēc arī Latvijas likumdevējs strikti nodala īstenās valsts funkcijas (ārlietas, iekšlietas, drošība, kārtība, izglītība, kultūra, sociālā drošība) no tām, galvenokārt saimnieciskajām, ar kurām daudz loģiskāk būtu nodarboties tās iedzīvotājiem.
Īpašnieks – tas skan lepni
Denacionalizācija teorētiski neskar katru valsts pilsoni, taču privatizācijai par tādu bija jākļūst noteikti. Gan ar privatizācijas sertifikātu esamību katrā ģimenē, gan ar tendenciozo dzīvokļu bilanci – valsts būvētās un apsaimniekotās daudzdzīvokļu mājās līdz šim mita gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju. Statistika liecina, ka šim daudzumam cilvēku nekā cita vērtīgāka padomju vara tā arī nebija iedevusi…
Tāpēc pašsaprotami šķita, ka dzīvokli savā īpašumā vēlējās iegūt ikviens īrnieks. Likumā tiek iestrādātas shēmas, kā viņam vieglāk un ērtāk kļūt par īpašnieku, norādot privatizācijas procesa sākuma un beigu posmus. Neslēpām, ka valsts ir ieinteresēta, lai attīstītos dzīvokļu tirgus, lai pārveidotos mājokļu apsaimniekošanas formas, nebūtu lielo namu pārvaldīšanas uzņēmumu, kur grūti izsekot naudas plūsmai, lai sabiedrībā veidotos vidējas turības īpašnieks (bet nekustamais īpašums ir viens no tā balstiem).
Diemžēl cerētā atsaucība neradās. Līdz šī gada maijam privatizācijai bija nodoti tikai 27,5 procenti no visiem valsts un pašvaldību dzīvokļiem, bet līdz gada beigām šis skaitlis varētu varbūt palielināties līdz 45 procentiem. Acīmredzot cilvēki vēl neapzinās īpašnieka statusa vērtību un priekšrocības nākotnē, bet redz galvenokārt tā smagās un neērtās puses – atbildību un liekus izdevumus šodien. Mēs vēl nesaprotam, ka par īpašnieku nekļūst vienā brīdī, – apmainot dokumentus un domājot, ka nu tu esi īpašnieks. Daudzi joprojām labprātāk paliek par īrniekiem, nekā kļūst par īpašniekiem. Tāpēc jau arī mūsu likumdošanai piemīt zināma sociāla ievirze.
Pašvaldības un dzīvokļu privatizācijas process
Taču pārmest tikai īrniekiem par dzīvokļu privatizācijas lēnajiem tempiem būtu negodīgi. Liela tiesa vainas piekrīt tiešajai likuma izpildītājai – vietējai varai. Skaitļi liecina, ka Jelgavā privatizēti tikai 15,86 procenti dzīvokļu, Daugavpilī – 14,59 procenti, Valkā – 13,86 procenti, Krāslavā – 11,55 procenti, Rīgā – 5,39 procenti, Jūrmalā – 2,66 procenti, Venstspilī – 0,12 procentu. Pašvaldībām šobrīd tiešām ir daudz izdevīgāk savu dzīvojamo (un jo īpaši nedzīvojamo) fondu apsaimniekot pašām, jo vismaz pagaidām tas var dot krietnu peļņu vietējā budžetā, nekā atdot to nezin kādam īpašniekam. It īpaši, ja dzīvojamais fonds ir tapis ne vēlāk kā pirms 20 gadiem, tātad vēl labi saglabājies un neprasa liekus izdevumus tā uzturēšanai. Cilvēki nomirst, mainās, aiziet projām – un atbrīvotie dzīvokļi sola ienākumus, no kuriem neviens pašvaldību darbonis, protams, pēc iespējas ilgāk neatteiksies. Tos var izdevīgi pārdot, izīrēt, gūstot krietnāku peļņu nekā dažā labā vietā no nerentablas saimnieciskās darbības. Tāpēc jau arī daudzviet tiek rīkotas sabiedriskās aptaujas un sapulces, skaidrots un draudēts, ka līdz ar privatizāciju bijušie īrnieki zaudēšot jebkuru vietējās varas atbalstu un dzīvokļa izmaksas pieaugs tūlīt pēc šī neapdomīgā privatizācijas soļa. Ventspilnieki pat izsludinājuši tādu projektu: privatizētgribētājus un negribētājus piespiedu kārtā sadalīšot pa atsevišķām mājām atkarībā no īpašuma piederības. Skaidrs, ka to negrib neviens…
Pilnā un paātrinātā privatizācija
Līdz šim manipulēt varēja ar dzīvokļa privatizācijas diviem variantiem – paātrināto un pilno, piespiežot īrniekus kļūt atkarīgiem no ierēdņu gribas un patvaļas attiecīgo dokumentu sagatavošanā. Prakse rāda, ka iedzīvotāji galvenokārt tomēr izvēlas pilno privatizāciju.
Paātrinātās privatizācijas piekritējs parasti ir labi situēts vai tieši otrādi – maznodrošināts cilvēks, kurš spriež pavisam vienkārši: labāk zīle rokā nekā mednis kokā… Jo noformē savas īpašuma tiesības tikai uz dzīvokli. Un šis statuss, kā zināms, dod tikai pagaidu īpašuma tiesības, jo nav fiksēts valsts oficiālajā īpašumu reģistrā – Zemesgrāmatā. Lieki teikt, ka nekustamā īpašuma tirgū šis dzīvoklis vēl nav uzņemts. Taču jaunais saimnieks ir saņēmis, viņaprāt, svarīgāko – drošības ķīlu par viņa dzīvokļa īpašnieka tiesību neaizskaramību, samaksājot paaugstinātu maksu – divus sertifikātus par m² un Ls 20 par papildu apkalpošanu. Starp citu, līdzīgu variantu izvēlējās arī lietuvieši.
Principiāli likumgrozījumi
Tā kā likums «Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju» ir spēkā jau trešo gadu, tad var atzīt, ka šīs sfēras normatīvais pamats ir sevi apliecinājis kā darbotiesspējīgs un tāpēc likumdevēja tagadējais uzdevums ir sekot tā realizācijas gaitai, laikus pamanot principiālas nesaskaņas ar praksi vai esošo politiski ekonomisko situāciju. Tieši tāpēc mēs 6. Saeimā esam izdarījuši būtiskus grozījumus, kuru mērķis ir viens vienīgs – palīdzēt cilvēkiem ātrāk iekļūt un orientēties jaunajā īpašnieka statusā un arī dzīvokļu tirgū.
Likums tagad nosaka: valsts un pašvaldību īpašumā esošo namu iedzīvotāji varēs savus dzīvokļus privatizēt kopā ar zemi, jo dzīvoklis ir atsevišķi patstāvīgs īpašums, bet zeme ir kopīpašumā, izņemot tos gadījumus, ja māja atrodas uz zemes, uz kuras iegūšanu īpašumā kaut vienam no privatizētājiem pastāv ierobežojumi saskaņā ar likumiem «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» un «Par zemes reformu pilsētās». Šajos gadījumos zemi nomā uz 99 gadiem.
Tagad pašvaldības drīkst privatizēt dzīvokli arī par latiem. Tas gan vairāk attiecas uz tiem dzīvokļiem, kuru īrnieki ir bijuši hroniski īres parādnieki un nu vairs tur nedzīvo. Domāju, nav vērts skaidrot, kurš samaksā par šiem rēķiniem,– protams, pārējie namu pārvaldes klienti. Lai novērstu šo acīm redzamo netaisnību, likumdevējs dod pašvaldībai tiesības pārdot dzīvokli par tādu summu latos, kas segtu arī iekrājušos parādus.
Parādu sakarā tiek ieviesti grozījumi dzīvokļu pirkšanā par sertifikātiem. Līdz šim nenomaksātie rēķini pilnīgi aizliedza īrniekam domāt par privatizāciju, bet tagad tas tiks atļauts. Ja valsts vai pašvaldība uzskata, ka īrnieks nav ļaunprātīgs, bet gan apstākļu spiests nemaksātājs (tāpēc arī nav griezusies tiesā ar prasību pret viņu), tad nav iemesla īrniekam to nepārdot par sertifikātiem. Tomēr drošības labad nu par šo parādu summu tiek nostiprinātas ķīlas tiesības uz privatizējamo objektu valsts vai pašvaldības labā. Parāda dzēšanas termiņš būs atkarīgs no tā lieluma. Principiālas pārmaiņas skar privatizēto namu ekspluatāciju un apsaimniekošanu, kas jāuzņemas dzīvokļu īpašniekiem.
– Turpmāk ar «valsts» apzīmētas divas institūcijas – valsts un pašvaldība.
NORMUNDS PĒTERKOPS, 6. Saeimas deputāts, «TB/LNNK»
