Rundāles pils muzeja direktoram Imantam Lancmanim atklāta gleznu personālizstāde.
Rundāles pils muzeja direktoram Imantam Lancmanim atklāta gleznu personālizstāde. No 2. marta to var aplūkot Rīgas galerijā Aspazijas bulvārī.
Asociāciju videoklipi
Ekspozīcijas atklāšanu galerijas vadītāja Inese Riņķe nosauca par sensacionālu notikumu. Glezniecība ir tikai viena no Imanta Lancmaņa daudzpusīgās darbības nozarēm. Rundāles pils muzeja direktoru sabiedrība līdz šim ir pazinusi un novērtējusi kā izcilu mākslas vēsturnieku un Latvijas kultūras pieminekļu labāko pazinēju.
Raksturojot savu darbību mākslā, Imants Lancmanis lielu nozīmi piešķir likteņa jeb providences pavērsieniem: «Viss šķita vienkārši tikai pēc Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas beigšanas 1966. gadā. Tomēr šajā viegli iezīmētajā ceļā iekļuva Rundāles pils. Es tiku atrauts no glezniecības un nostādīts citā virzienā. Ilgus gadus negleznoju vispār, bet krāju impulsus. Tā man radās dīvai- na konceptuālu gleznu virkne – kā videoklipi. Lūzums notika 1985. gadā. Sieva man uzdāvināja lielisku rāmi un tajā vajadzēja kaut ko iegleznot. Toreiz tapa darbs «Dāvana manai sievai» – holandiešu 17. gadsimta tradīcijās veidota klusā daba. Pēc gada man piedāvāja piedalīties mākslas izstādē Varšavā. To uztvēru kā izaicinājumu, ļāvos tam un jutos laimīgs. Mākslas neprāts, kas izlauzās Varšavā, vairs nav apturams.
Reiz prātoju – ko darītu, ja mani piepeši «izmestu» no Rundāles pils. Mierīgi secināju, ka
varētu ļauties glezniecības saldumam.»
Drāmas un traģēdijas žanrs
Savu glezniecības stilu Imants Lancmanis dēvē par konceptuālo romantismu. Dzīves pamatuztvere – romantisms – ir cieši saistīta ar pasaules vēstures norisēm. Autors atklāj, ka procesu analīzei viņš pievēršas, iespējams, ar pārāk lielu nopietnību: «Es visus notikumus uztveru drāmas un traģēdijas žanrā. Mani saista disharmonija. No tās es vēlos radīt harmoniskas ievirzes darbus.»
Skatītājus visvairāk intriģē izstādes centrālā glezna «Latvija muļķības, naida, skaudības, slinkuma, alkatības, baudkāres un nodevības ielenkumā». Taču būtu kļūdaini domāt, ka Imants Lancmanis cenšas kādu atmaskot un moralizēt. Autors gluži vienkārši rāda mūžseno tēmu – cilvēku kārdinošu netikumu gūstā. Grēki cilvēci pavadījuši visos laikmetos, bet vienmēr pastāvējusi izvēle ļauties to kārdinājumam vai palikt nomaļus.
Atceras benzīna smārdu
Divās lielformāta gleznās attēlots viens objekts – Kalētu muižas klēts. Vienīgi darbu nosaukumi liecina par divu pilnīgi atšķirīgu un nesavienojamu Latvijas vēstures periodu klātbūtni – 1914. un 1950. gadu. Impulss pirmajai gleznai radies, aplūkojot Kalētu muižas senas fotogrāfijas. Savukārt uzgleznot kolhoznieku grupu rosinājušas bērnības asociācijas. «Labi atceros, kā smirdēja tā laika sliktais benzīns un autoriepas. Tas saglabājies manās izjūtās pēc vecmāmiņas apmeklējuma laukos,» sacīja Imants Lancmanis.
Gleznotājs atzīst, ka viņa darbos nav noteikta stila. Dažās gleznās jaušami 17. – 19. gadsimta izteiksmes līdzekļi, bet citās – fotoreālisma klātbūtne. Mākslinieks secinājis, ka viņam nepieciešama glezniecības «taustāmā» pasaule. Tomēr viņa gleznas nevar nosaukt par seno laikmetu rekonstrukcijām vai ekskursiem mākslas vēsturē. Visiem darbiem ir noteikts vēstījums un pamatojums. Nolasot tēlus gleznās, autors mudina skatītāju ļauties jutekļu priekam.
Izstāžu atklāšanā latviešu gleznotāji savus darbus nemēdz analizēt. Imants Lancmanis izrādījās negaidīts izņēmums. Viņa personālizstādē speciālisti, autora netieši mudināti, iesaistījās nopietnās diskusijās.
