Savās pārdomās nebūt nevēršos pret konkrētiem cilvēkiem. Gluži pretēji – lielāki un mazāki ierēdņi stingri ievēro pienākumus un kompetenci.
Savās pārdomās nebūt nevēršos pret konkrētiem cilvēkiem. Gluži pretēji – lielāki un mazāki ierēdņi stingri ievēro pienākumus un kompetenci.
Pagājušā gada beigās pavīdēja ziņa, ka no šīgada 1. janvāra sociālo pabalstu – simt latu mēnesī – saņems arī invalīdi, kuri vecāki par 18 gadiem un kuriem nepieciešama īpaša kopšana. Vēl decembra pēdējās dienās neviens nevarēja paskaidrot, kā valdības un Saeimas lēmums realizējams praksē. “Mums vēl nekādu norādījumu nav, zvaniet janvārī!” atteica Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Bauskas nodaļas darbiniece un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀK) atbildīgās personas. Beidzot plašāku skaidrojumu atradu “Latvijas Avīzes” 22. decembra numurā. Uzzinātais atdūrās pret konkrēto, manējo situāciju, kas vēlreiz pārliecināja, ka mūsdienās salmiņš ir paša slīcēja rokās.
Pēc avīzes norādījuma uzrakstīju iesniegumu Jelgavas VDEĀK, ar kuru saskare bija šovasar Bauskā sakarā ar manas meitas pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai. Vārds vārdā uzrakstīju adresi un vēstuli nosūtīju pa faksu (šādu iespēju pieļāva minētā informācija). Drīz vien atskanēja zvans – esot nepareizai VDEĀK dokumentus nosūtījusi. Ar gaidāmo sociālo pabalstu nodarbojoties otra VDEĀK Jelgavā. Pateica arī telefona numuru, kur jāzvana, tur visu precīzi izskaidrošot. Taču šis telefons ilgstoši neatbildēja vai arī bija aizņemts.
Bet manā rīcībā bija vēl četri telefona numuri (Rīgā, Jelgavā, Bauskā) un internets. Uzzināju “īsto” VDEĀK, man arī ieteica iesniegumam pievienot izziņu par meitai piešķirto grupu un komisijas slēdzienu – kopjama, uzraugāma. Pa citu telefonu sacīja, ka dokumenta kopija notariāli jāapstiprina. Tā kā izziņā, kas izdota pirms 15 gadiem, VDEĀK adresē minēta L. Paegles iela, sapratu, ka tādas 2008. gadā Jelgavā varētu arī nebūt. Internetā atradu divas Jelgavas VDEĀK adreses Filozofu un Kārklu ielā. Pa diviem no četriem telefona numuriem (Bauskā un Rīgā) noskaidroju pareizo ielu, vēl uzzināju, ka pieteikumam jāpievieno arī invalīdes pases kopija, kas, tāpat kā izziņas kopija, nav notariāli jāapstiprina. Dienas beigās, noslaucījusi sviedrus, devos uz pastu, kur bez starpgadījumiem nodevu citai Jelgavas VDEĀK adresētu ierakstītu vēstuli.
Taču tas vēl nebija viss. Otrās dienas vakarā, ieskatījusies savas aizbilstamās pasē, ievēroju, ka pirms trim mēnešiem beidzies tās derīguma termiņš. Te nu nekādu sarežģījumu nevarētu būt, nodomāju. Bet kas to deva! Tā kā gulošs cilvēks Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Bauskas nodaļā nokļūt nevar, esot atļauts pases maiņai iesniegt sertificēta fotogrāfa uzņemtu bildīti. “Fotomikā” šādu pakalpojumu atteica: “Uz mājām neejam, pasēm bildes netaisām.” Uz mājām atnāca un bildītes izgatavoja atsaucīga speciāliste no fotosalona “Smaids”. Paldies viņai par to!
Ikdienā iztiekam ar meitas invalīdes apliecību, ko izsniegusi oficiāli reģistrēta nevalstiska organizācija – Bauskas invalīdu biedrība. Lai saņemtu samaksas atlaidi par jauno pasi no 15 uz pieciem latiem, PMLP prasīja, lai VSAA Bauskas nodaļā palūdzu izziņu, ka mana meita ir 1. grupas invalīde, vai invalīda apliecību, kas arī noderēšot. VSAA nodaļā paskaidroja, ka invalīda apliecību izsniedzot tikai VDEĀK. Ne pirmā, ne otrā VSAA nodaļas izdotā izziņa nederēja, pietiekami spēcīgs nebija arī pamatdokuments, ko izdevusi Jelgavas VDEĀK 1992. gadā par meitas invaliditāti bez atkārtotas pārbaudes termiņa – tātad līdz mūža beigām. Biju ar mieru maksāt kaut vai 15 latu, lai tikai saudzētu savus nervus un veselību, kas vēl noderēs meitas aprūpei. Tomēr ar PMLP darbinieces palīdzību viss nokārtojās. Turpmāku sarežģījumu vairs nebija, jo manā rīcībā atradās arī tie dokumenti, kas pierādīja, ka esmu savas meitas aizbildne.
Daļa vainas par piedzīvoto dokumentu un iestāžu jūklī, iespējams, ir jāuzņemas arī man, taču kaut kā tomēr pietrūkst lēmumu skaidrojumos un attieksmē cilvēkam ierēdnim pret cilvēku, tikai cilvēku.
