Inese Cinovska šī gada aprīlī sākusi strādāt Īslīces pagastā, ir ģimenes un jauniešu sociālā atbalsta centra vadītāja.
Inese Cinovska šī gada aprīlī sākusi strādāt Īslīces pagastā, ir ģimenes un jauniešu sociālā atbalsta centra vadītāja. Beigusi Sociālās pedagoģijas un sociālā darba augstskolu «Attīstība», izglītība un profesija – sociālais darbinieks. Strādājusi Jelgavas rajona Izglītības pārvaldē par jaunatnes lietu koordinatori, darbojusies ar bērniem invalīdiem. Ģimenē aug divi dēli un meita. Jūtas jaunāka par saviem nepilniem 40 gadiem, tādēļ ka daudz laika pavada kopā ar jauniešiem.
Ģimenes un jauniešu sociālā atbalsta centrs. Tas ir jaunums ne vien Īslīces pagastā, bet arī Bauskas rajonā. Kā jūs raksturotu centru?
– Šeit ir tā vieta, kur katrs var atnākt. Bērni te aicināti rotaļāties un spēlēt spēles, pensionāri iebaudīt tasi tējas. Jaunieši lai netusējas autobusa pieturā uz ielas, lai nāk siltumā un izrunājas. Jā, pašlaik centrs ir tādā posmā, kad tam jāiegūst vārds. Ar laiku īslīcieši un, domāju, ne tikai viņi sapratīs, ka te visi var nākt un justies brīvi. Cilvēkiem jāpierod, ka šis centrs ir stabils, jāredz, ka te nekas netiks izjaukts.
Jūs esat izvēlējusies grūtu darbu, sniedzot psihologa konsultācijas.
– Pēc dažiem Īslīces pagastā nostrādātiem mēnešiem saprotu, cik daudziem ir vajadzīga šāda palīdzība un arī informācija. Laukos pārmaiņu laikā ļaudis zaudējuši darbu, pārkvalificēties ir ļoti grūti. Cilvēks slīgst depresijā, zudusi pašcieņa. Tad ķeras pie alkohola, lai vieglāk aizmirstos. Tā aizvien dziļāk un dziļāk, līdz viss kļūst vienalga. Ļoti daudzi ir padevušies vienaldzībai. Lūk, tieši tāpēc jau ir mūsu centrs, – lai palīdzētu saprast sevi un apzināties, ka arī pats kaut ko var.
Jūs esat ienācēja Īslīces pagastā. Tas ir pluss vai mīnuss darbā?
– Domāju, ka vairāk pluss, jo man nav sagrozītas informācijas par īslīciešiem, es iepazīstu viņus tādus, kādi ir. Es garantēju konfidencialitāti, kas nereti laukos ir lielākā problēma. Daudzi baidās nākt un stāstīt, kas ir patiesībā, kas viņus uztrauc. Braucu arī mājas vizītēs pie sociālā riska ģimenēm. Saziņā ar skolu, pagasttiesu un sabiedrību veidojas uzskaite. Apzinām tās ģimenes, ar kurām jāstrādā regulāri. Uzskatu, galvenās ir problēmas, kas saistītas ar bērniem.
Droši vien ir vieglāk, ja pats apzinās, kad vajadzīga palīdzība un to meklē. Kā
atrast pieeju vienaldzīgajiem?
– Vispirms jāapjauš, cik katrs ir spējīgs sevi novērtēt un tikt galā ar savām problēmām. Es neļauju indivīdā raisīties ilūzijām, ka cits viņa domāšanu sakārtos. Spēju runāt tā, lai klausītājā kas aizķeras, lai rodas motivācija. Apzinos savas spējas, un man patīk darbs ar cilvēkiem, es to daru no sirds. Citam dod papīru, viņš no tā izveidos un izlocīs visu, man – dod cilvēku. Man pietiek redzēt cilvēku acis, saskatīt, kā tās mainās. Un tās mainās. Jā, es neesmu firma «Auseklītis», kas kādreiz reklāmās sludināja, ka atrisina visas problēmas. Praksē ir bijuši neveiksmīgi, pat ļoti neveiksmīgi brīži. Bet jaunieši, ar kuriem strādāju, mani vēl atceras un uzmeklē. Tas ir jauki.
Sacījāt, ka ļoti daudz esat guvusi augstskolā «Attīstība». Kā teorija saistās ar praksi?
– Studiju laikā bija ļoti daudz labu lekciju, tās lasīja vietējie un ārzemju speciālisti. Mēs izgājām psihoterapijas kursu un atbrīvojāmies no iepriekšējās «bagāžas». Tas bija interesanti, bet ļoti smagi. Juties, kā izgriezts otrādi – no iekšpuses paņem un apgriež otrādi, tad visu atliek atpakaļ. Pēc tam ir milzīgs atvieglojums, ka esi spējis cilvēkam uzticēties. Tā izjūta nav aprakstāma, šķita – mēs lidojām. Zināšanas ļauj novērtēt no citas puses daudz parādību.
Kā vēl esat ieguvusi vērtības, kas nepieciešamas jūsu darbā?
– Darbs ar jauniešiem iemācījis neliekuļot, teikt taisnību un vienmēr būt laipnai. Citādi pie manis neviens nenāks. Jaunieši ir tie, kuri visvairāk pārbauda. Ar viņiem jūties, kā pabāzts zem palielināmā stikla un nopētīts no visām pusēm. Pašlaik šķiet, ka vietējie jaunieši, tāpat kā citi šīspuses ļaudis, vēl nogaida. Viņi nav pieraduši uz centru nākt, šurp dodas lēnām. Es sev saku – kas smagi nāk, tas labi nāk.
Manai dzimtai raksturīgs nelabojams optimisms, lai kā ir bijis, esam spējuši smaidīt. Esmu cilvēks, kas vienmēr smaida. Priecājos, ka Īslīces pagasta sociālā dienesta vadītājai Inārai Kričalo ir šis smaids. Viņa daudz paveikusi un kopā spēsim vēl vairāk. To gan zinu, ka sociālajam darbiniekam nedrīkst būt «dzelzsbetona seja». Daudziem šis darbs ir «uzlikts» un tāpēc neizdodas.
Latvijas otrās brīvvalsts laikā sociālās problēmas ir samilzušas. Vai pašvaldībās izveidotie palīdzības dienesti tās spēs atrisināt?
– Noteikti ne. Man prātā palicis Saeimas deputātes Violas Lāzo radio sniegtais salīdzinājums. Atmodas sākumā ģimenēm pietika naudas maizei, sviestam un desas šķēlei. Pašlaik daudziem jāsamierinās ar maizi vien. Es nerodu izskaidrojumu tam, ka Saeimā nepieņēma lēmumu par bērnu pabalstu paaugstināšanu. Kādas var būt ģimenes, ja valstij nav labvēlīgas attieksmes. Pašvaldībām jādomā par tik daudzām lietām, vienas tās nespēs visiem palīdzēt. Zinu, kā ir sakārtots ģimenes atbalsts ārvalstīs. Īslīcē izveidoto centru var uzskatīt par alternatīvu metodi – būt blakus cilvēkiem un palīdzēt atrisināt problēmas.
FAKTI
Sociālā Atbalsta CENTRS PIEDĀVĀ
(Īslīces pagastā, Lauku ielā 6, telefons 25843):
psihologa konsultācijas;
angļu valodu mazajiem (5 – 6 g. v.), pusaudžiem, pieaugušajiem;
virtuves noslēpumus (galda klāšanas kultūra, virtuves interjers, kulinārija), ja grupā desmit cilvēku, noslēgumā iegūst sertifikātu;
nodarbības keramikas pulciņā;
tekstila apdari – batika, zīda apgleznošana un apdruka;
izstādi – apgleznotas kaklasaites un ādas izstrādājumi;
iesaistīšanos svara vērotāju programmā;
bērnu pieskatīšanu;
galda spēles;
virtuvi un telpas svinībām.
Ineses Cinovskas darba metode
Man ir jāpanāk savs mērķis, – lai cilvēks mani dzird. Ja bļauj pretī, jāļauj to darīt. Tā ir aizsargreakcija. Kamēr viņš ieņēmis aizsardzības pozīcijas, es nepanākšu, ko gribu. Jābūt pacietīgai – ar laipnību pret rupjību. Rupjība pret rupjību – tā nekas nesanāks. Lēnām, vienreiz, otrreiz jāatkārto, trešo reizi, kamēr cilvēks ir sadzirdējis, ko viņam saka.
