Kāda meitene jau sen atklājusi, ka savas jūtas viņai visvieglāk uzticēt papīram – rakstot dienasgrāmatu, dzejoļus, prozu.
Kāda meitene jau sen atklājusi, ka savas jūtas viņai visvieglāk uzticēt papīram – rakstot dienasgrāmatu, dzejoļus, prozu. Dažus no saviem sacerējumiem viņa piedāvā arī «Tīņu ielāps bezdibenim» lasītājiem, parakstoties ar pseidonīmu Agata.
Kā melni mākoņi aizklāj sauli,
Tā ticību laimei
Aizklāj apziņa,
Ka esmu tevi pazaudējusi.
Dabai nepieciešama saule,
Man – tu.
Mana mīlestība
Ir vēl trausla
Kā tikko uzplaucis zieds.
Saudzē to,
Nesamīdi savā vienaldzībā.
Novītis zieds
Neuzziedēs otrreiz.
Pazudināta mīlestība
Vairs neatgriezīsies.
Nakts klusumu
Pēkšņi pārtrauca skaņa.
Nakts tumsu
Pēkšņi pārtrauca gaisma.
Es dzirdēju soļus –
Tie bija tavi.
Tas biji tu,
Kas tuvojās man.
Ar tevi atnāca gaisma,
prieks un laime.
Tu biji mans sapnis,
Kas pēkšņi kļuva realitāte.
Tomēr redzu vēl tumsas varu
pār visu,
Redzu tavas pagātnes pelnus,
Kas izkaisīti starp mums.
Tie neizzudīs,
Līdz pats tos iznīcināsi.
Un tad vairs nebūs tumsas.
Iestāsies mūžīga gaisma.
Mūžīgi – mēs.
Bez pagātnes
ar nākotni…
