Meža loku skavās, kur zālē savas galvas ceļ silpurenes un vizbuļi,
Atskan tālas grīšļa un ķīra balsis, kas slāpes remdē Svētes ezera dzidrajā ūdenī.
Nesmej, kad pelēkas klintis savu krunkaino vaigu rāda, sūnām apaugušu un asu!
Atskanēs tava balss, kad skaļi sauks un akmeņu grēdas baismi drebēs.
Zini, ka Mūsa un Mēmele kā divas mātes Ķirbaksalu savā šūpulī auklē,
Aizplūstot debesu plašumā un līdzenuma diženajā upē – Lielupē.
Zaļo priežu garie stumbri vēja pūsmā maigi savus zarus šūpo,
Ātras piruetes virs ūdens virsmas griež raudas, līdakas un asaru bērni.
Zem sūnu un ķērpju klajumiem dus klusībā grimušie, kas senkapos naktīs sačukstas.
Ej un paveries, kādi sadrupuši pilskalni un maģiskas kulta un apmetņu vietas!
Mērcējies Daugavas ielejas mīkstajos ūdeņos un sajūti Tīreļpurva vēsmas.
Gar logu ja arī smagas lietus lāses rit, tu neapstājies –
Aizej, kur lepni Latvijas karogu slej Rundāles, Bauskas un Mežotnes pils masti.
Lielīgi pacel galvu, kājām skar zemi devīgo un sirdī sajūti siltumu!
Elpo mierīgi, jo tu, mans draugs, esi zemē šajā, ko saucu par mājam –
manā zaļajā Zemgalē, kur zālē savas galvas ceļ silpurenes un vizbuļi…
