Gana drīz mūs skārušas pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē tālredzīgu, bet ne pietiekami ietekmīgu enerģētikas lietpratēju paustās prognozes par draudošo haosu nozarē, kas vistiešākajā veidā ietekmē elektrības pircējus – 99,99% valsts iedzīvotāju. To pulkā arī uzņēmēji, no kuriem valsts gaida budžeta maciņa piepildīšanu, konkurētspējīgu ražošanu un darba ņēmēji – ikmēneša algas pārskaitījumu.
Te vietā atgādināt, ka viens no prognožu pamatojumiem bija savulaik it kā «tautas interesēs» referendumā dzelžaini nostiprinātais «Latvenergo» neprivatizācijas lēmums. Sekas – necaurskatāma, naudu nezināmos virzienos tērējoša, neefektīva koncerna struktūra, kas tikai formāli liberalizēta pēc Eiropas brīvā tirgus prasībām. Shēma, kas nav iespējama normālas konkurences apstākļos un ne tuvu nedarbojas tik bieži piesauktās «tautas» labā. Pieskaitīsim vēl nemainīgi «vienīgo pareizo» dabasgāzes monopola lobiju no Austrumu puses…
Samežģītajā un ar dažādu partiju interešu grupu «komercnoslēpumiem» piesegtajā enerģijas tirgū ne pārāk droši orientējas pat tie, kas tur kāda sektora raustāmo pavedienu. Neviens ekonomikas ministrs, kas stūrējis energokuģi manā 20 gadu žurnālistes praksē, tā arī nav spējis normāli izskaidrot cilvēkiem pretrunīgos un nereti apzināti slēptos lēmumus, pat ja bijis godīgs. Elektrības tirgus brīvlaišanas atlikšana tagad būtu pareizs lēmums tikai tad, ja tiks novākti visi «apraktie suņi» elektrības ražošanā un pārvadē, izveidojot īstu konkurenci, lai pircējiem būtu skaidra elektrības cenas veidošanās un saprotami pamatots, par ko īsti viņi maksā. Ja tā nenotiks, manipulatori turpinās dzīrot, izliekoties par labdariem nabagu priekšā, ko paši turpinās aplaupīt.
