Dailes teātrī režisors Kārlis Auškāps iestudējis amerikāņu dramaturga Terensa Maknelija lugu «Meistarklase».
Dailes teātrī režisors Kārlis Auškāps iestudējis amerikāņu dramaturga Terensa Maknelija lugu «Meistarklase». Drāma atklāj Marijas Kallasas – operdziedātājas un sievietes – personību.
Šī izrāde kā neviena cita ļauj izpausties Ausmas Kantānes talantam. Varbūt arī tādēļ, ka aktrisei ir tik pazīstama atveidotās varones skatuves dzīve. Un A. Kantāne publiski uzdrīkstas izsāpēt tikai sievietei vien apzināmu nepiepildītību…
Uzvedums nesniedz dvēseles mieru, ko vēlamies gūt teātrī. Drīzāk urda un liek domāt. Vispirms par katra paša atdevi savam darbam, par savas būtības izteikšanu. Marijai Kallasai opera un skatuve bija viss, turklāt ne šī vārda remdenā, bet vispārākajā izteiksmē. Katra loma tika filigrāni izstrādāta un ar maksimālo atdevi izpildīta. Tieši tādu attieksmi viņa prasa no jaunajiem dziedātājiem. Lugas darbība risinās M. Kallasas pasniegtajā meistarklasē, kas savulaik darbojās Džiljarda mākslas skolā. Uz skatuves, strādādama ar audzēkņiem, Marija paralēli atceras savas dzīves nozīmīgākās epizodes. Protams, zālē visam cauri vijas operdziedātājas balss ieraksti un arī viņas meistarklases audzēkņu dziedājums.
M. Kallasa ir nesaudzīga pret sevi un arī pret skolēniem. Bet tikai viena – īstas mākslas – dēļ. Un, talantu redzot, viņa atmaigst. Kad jauns dziedātājs pēc nodarbības vaicā skolotājai, kādu padomu viņa tam dotu, Marija atbild:
«Atcerieties pavasari!» Šie divi vārdi taču ir tik asociācijām bagāti…
Tā sagadījās, ka izrādes noslēguma daļā Ausmu Kantāni skatīju pavisam tuvu. Šajā laikā, tāpat kā visā uzvedumā, aktrise spēj suģestēt ar bezgala atdevīgu spēli. Nelielo telpu un askētiski iekārtoto skatuvi piepilda brīnumains emocionālais uzlādējums. Citam smeldz sirds, cits nenovalda asaru, cits vēlas tikai klusēt… Nezinu, kā tas ir māksliniecei, vai arī viņa izjūt šo vārdos netveramo saikni ar skatītājiem, ko var sniegt patiesa māksla.
