Iecavnieks Mārtiņš Martiņenko ir vidzemnieks. Limbažu pusē, Augstrozē, vecie ļaudis viņu atceras kā vienu no Mārtiņa Putniņa dēliem.
Iecavnieks Mārtiņš Martiņenko ir vidzemnieks. Limbažu pusē, Augstrozē, vecie ļaudis viņu atceras kā vienu no Mārtiņa Putniņa dēliem. Viņa bērnību plosījis karš, jaunību – izsūtījuma gadi. Zemgalē, kur nodzīvots mūžs, Mārtiņš nokļuvis pēc atgriešanās no Sibīrijas. No kuplās Putniņu ģimenes palikuši trīs brāļi – Jānis, Mārtiņš un Juris. Kapu kalniņā – māte, tēvs, māsas Anna un Aina, jaunākais brālis Atis.
Rajona Patērētāju biedrības Iecavas desu cehā Mārtiņš Martiņenko strādājis no 1960. līdz 1996. gadam. Viņš ir bijis un joprojām ir ļoti iecienīts sava aroda pratējs. Sievu Tatjanu Mārtiņš apņēmis Sibīrijā un nav tālu līdz zelta kāzām. Iecavā uzcelta māja, iekopts dārzs, uzaudzināta meita un dēls, sagaidīti divi mazdēli.
uu Šodien ir Mārtiņdiena. Vai to atzīmējat?
– Vienmēr esmu svinējis. Mans tēvs bija Mārtiņš. Atceros, ka bērnībā mājās uz Mārtiņiem vienmēr tika brūvēts alus, cepti pīrāgi, vārīta aukstā gaļa, nāca ķekatnieki, kaimiņi un kaimiņu bērni. Lustīgi gāja. Rudens lielie darbi bija pabeigti, kāpēc nepriecāties? Toreiz jau tik traki nedzēra kā tagad. Sibīrijā būdams, alu brūvēju no kviešiem, iznāca tīri labs un stiprs, apdzirdīju brigadierus un agronomus.
uu Kāpēc tikāt uz Sibīriju?
– Tēvs bija aizsargs. Man bija 13 gadu, kad viņu apcietināja, notiesāja uz desmit gadiem un izveda uz Irkutsku. Divus gadus nezinājām, kur viņš ir un vai dzīvs. Mūs, četrus bērnus, kopā ar māti izsūtīja vēlāk, 1949. gadā. Latvijā palika brālis un māsa, kuri izvešanas brīdī nebija mājās. Nokļuvām Omskas apgabalā. Visiem lika parakstīt tādu papīru, ka labprātīgi piekrītam palikt Sibīrijā uz mūžu. Ja jau tā, tur arī apprecējos. Sievastēvs pierunāja, lai pieņemot sievas uzvārdu. Tā no Mārtiņa Putniņa kļuvu par Mārtiņu Martiņenko. Tatjana ir ukrainiete, dzimusi Dņepropetrovskā. 1939. gadā, kad Ukrainā bijis šausmīgs bads, lai paglābtu bērnus, sievas ģimene izbraukusi pie vectēva. Viņš dzīvoja Sibīrijā. Tagad katru otro gadu braucam ciemos pie sievas radiem uz Krieviju un tur mūs ļoti sirsnīgi uzņem.
uu Vai drīkstu lūgt atcerēties, kā jums klājās Sibīrijā?
– Visādi gāja. Man vēl nebija 20 gadu. Rokas, kājas uztūkušas no bada, nespēju vairs paiet, kur nu vēl strādāt. Lūdzos, lai komandants liek cietumā vai nošauj. Nokārtoja tā, ka mani nosūtīja par fermas pārzini uz starpkolhozu brucelozes izolatoru 18 lopkopēm par priekšnieku. Divus gadus strādāju bez nevienas brīvdienas, toties vārītu pienu varēju dzert, cik gribējās. Izsūtītajiem sāka dot arī drusku miltu un kartupeļu. Tā atkopos no bada. Tēvs pie mums uz izsūtījuma vietu atbrauca pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1956. gadā. Ienāca istabā, bet es viņu nepazinu – no spēcīga vīra bija kļuvis par tādu sīku vecīti. Drīz pēc atgriešanās Latvijā viņš nomira ar tuberkulozi.
Sibīrijā iemācījos arī dažādus galdnieka darbus, taisīju logu rāmjus, durvis, ragavas. Rokas gan samaitāju, gadījās pirkstiem apcirst galus.
uu Kā jūs, vidzemnieks, nokļuvāt Zemgalē?
– Uz Latviju tikām 1957. gadā. Apmetāmies Bauskā, sāku strādāt toreizējā pārtikas kombinātā. Direktors bija tāds Bērziņš, ko dēvēja par «zelta muciņu», nu ļoti šiverīgs vīrs. Sāku strādāt par desu meistaru. Ziemās sūtīja uz etiķa cehu, tur iemācījos arī etiķi brūvēt. Vienu laiku naktsmaiņā strādāju etiķa cehā Bauskā. Pāris stundu pagulēju un tad braucu uz Iecavu desas taisīt, jo nebija, kas to dara. Vēlāk arī sieva tur strādāja.
Tāpēc daudzi mani joprojām sauc par desu Mārtiņu. Iecavas desu cehā strādāju no 1960. gada. Pusotru tonnu gaļas dienā pieņēmām pārstrādei. Desu un gaļas kalni izgājuši caur manām rokām. Par pensionāru kļuvu tikai pirms trijiem gadiem. Visādiem kungiem esmu gatavojis desas, viņgad arī bijušajam prezidentam Ulmanim – pēc veiksmīgām medībām Dzelzāmurā.
uu Vai desu meistara amatu izvēlējāties nejauši?
– Šo darbu astoņus mēnešus Limbažos mācījos vēl pirms izsūtīšanas uz Sibīriju. Biju par puisi pie saimnieces, kuras brālis strādāja desu cehā. Darbam nav nekādas vainas, bet fiziski tas ir ļoti smags. Iecavā pirms manis ilgāk par diviem mēnešiem neviens neturējās. Un cik esmu cīnījies ar dzērājiem! Pieņem tādu par strādnieku, bet viņš ap pusdienlaiku vairs pat nostāvēt nevar. Vienreiz pamatīgi sastrīdējos ar priekšniecību. Bija kaut kāds taupības režīms un man «iegrieza» rājienu par to vien, ka vienā dienā biju pārstrādājis visu piegādāto gaļu. Saskaitos un aizgāju strādāt uz pienotavu par atslēdznieku. Tikmēr pavisam nodzērās tie, kuri palika manā vietā, un priekšnieki lūdzās, lai nāku atpakaļ.
uu Kādas desas agrāk gatavoja?
– Daudzas, dažādas, garšīgas, un gribu uzsvērt – no gaļas. Tagad ražotās desas nepērku. Manuprāt, tās nav ēdamas. Neviena desa vairs neatbilst tās nosaukumam. Kā no otrās šķiras gaļas var uztaisīt augstākā labuma desu? Visas tagad garšo vienādi. Tur ir sojas milti, traki daudz visādas ķīmijas, tītara gaļa, speķis, maļ klāt ādas, cīpslas, dzīslas. Nu kas tās par desām! Ja man kārojas, uztaisu īstu mantu mājās. Esmu mednieks, un gaļas pietiek.
uu Vai nācies piedalīties arī kādos konkursos, skatēs, esat guvis atzinību par saviem ražojumiem?
– Bija man daudz diplomu, bet nesen izmetu laukā. Ko tur glabās, kāda tam nozīme? Starp citu, ziniet, kāda man ir izglītība? Nepilnas piecas klases. Gāju skolā, sākās karš. Tad apcietināja tēvu, vajadzēja mātei palīdzēt zemes darbos saimniecībā. Sibīrijā gribēju mācīties, bet ciemā skolas nebija un izsūtītajiem neļāva nekur braukt. Latvijā atgriezos jau kā precēts vīrs, piedzima meita, bija jāgādā par ģimeni. Tā arī paliku bez izglītības. Toties dzīve mani ir labi skolojusi. Apguvu arī grāmatvedību, uzskaiti, visu, kas darbā bija vajadzīgs.
uu Sacījāt, ka esat mednieks. Kas jums šajā nodarbē patīk?
– Esmu Zālītes mednieku kolektīvā. Man nav svarīgi – vai kaut ko nomedīšu vai pārnākšu tukšā. Iedomājies, migla vai sīks lietiņš, gaisma aust, te piepeši tieši līdzās parādās cēls un stalts alnis. Aizturi elpu un skaties, cik tas skaists, pat izšaut nevar. Kaut gan man ir trāpīga acs. Mežā ir svaigs gaiss, miers, aizvējš. Ragu žuburi pie sienām ir manas trofejas, daļa vēl ir pie bērniem. Esmu arī makšķerējis un bļitkojis, bet tā nav mana sirdslieta.
uu Vai ir vēl kāds vaļasprieks?
– Visgrūtāk man ir bez darba. Sieva vienmēr mudina, lai atpūšos. Nosēžu pie televizora pusi dienas, jūtos gluži slims, stīvs, sāp te un tur. Tiklīdz sāku ko darīt, visas vainas ir projām. Pašlaik cērtu mežu, tīru brikšņus. Izstaigājos, izlokos – nekāda vaina. Redz’, ko nozīmē Sibīrijas rūdījums! To laiku ar rūgtumu nepieminu, tas ir pagājis, un mana laime, ka izturēju.
Decembrī man būs 69 gadi, bet vēl spēju strādāt, varu arī savu glāzīti iedzert. Un tad, protams, pirts. Mūsu ģimenē tā ir svēta lieta. Nedēļas nogalē kurinām, atnāk arī dažas draugu ģimenes. Iecavā taču pirts nav! Tad tik ņemam bērza slotas, uzmetu garu, cik sirds var turēt. Pēc pirts miesa tīra, mīksta, dvēsele viegla un spēks nācis klāt. Tieši to – sparu dzīvot, latvisku možumu un sīkstumu, spēju reizēm pasmieties arī par sevi – novēlu visiem saviem vārdabrāļiem Mārtiņiem Mārtiņos!
