Pagājušajā nedēļā, tāpat kā simtiem citu preses izdevumu abonētāju, arī es no pastkastītes izņēmu zili izrotātu prioritāru (!) aploksni ar norādi «Jums pienākusi vēstule!».
Pagājušajā nedēļā, tāpat kā simtiem citu preses izdevumu abonētāju, arī es no pastkastītes izņēmu zili izrotātu prioritāru (!) aploksni ar norādi “Jums pienākusi vēstule!”. Grabošais ielikums konvertā lika saausīties – vai tikai sūtījumā nav kāds ķīmisks pulverītis, kas vēl pavisam nesen satrauca puspasaules un adresātus aicināja būt ļoti uzmanīgiem.
Vīra iedrošināta, aploksni atvēru. “Latvijas Pasta” reklāmbukletā bija ietīta ar roku rakstīta vēstule, kas sākās ar vārdiem: “Mīļie mani…” Turpmākais lika tā kā vilties. Anonīmais autors apgalvoja, ka es sen neesot rakstījusi nevienu vēstuli. Bet es taču to daru vismaz reizi nedēļā! Jo tālāk, jo trakāk! Pārlūkojot atvilktnes, man nepazīstamais mīļais atradis manu matu šķipsnu. Pēc vārdiem “kas notika pēc tam, jūs jau zināt”, vīrs pieprasīja izstāstīt, ko esmu no viņa slēpusi. Vēl kategoriskāks viņš kļuva, uzzinājis par to brīnišķīgo vēstuli, kurā es it kā esot ielikusi “vienkāršas puķītes un nepazīstama koka lapas”. Un kur tad vēl fotogrāfijas…
Kad rakstu darba saturs pārgāja uz sēkliņām, kas šoreiz vēstulē esot ieliktas naudas vietā, nobijos ne pa jokam. Pēc rakstītā sapratu, ka uz mitras vates uzbērtās sēklas izdiedzinās kaut ko ēdamu, kas jānotiesā, līdzko sasniegs piecu centimetru garumu. Sēkliņas palika neiesētas, jo nezināju, kas notiks, kad būšu nograuzusi piecus centimetrus augsto zelmeni.
Otrā dienā, t. i., 27. janvārī, man bija kaut kam jāiet pretī, jo nācējam būšot šādi tādi nesamie. Nopietni runājot, sapratu, ka nācējs būs pastnieks, “šādi tādi nesamie” – laikraksti un žurnāli (die”s nedod, vēl kāda līdzīga vēstule!). Sapratu arī, ka šādus muļķīgus, bezmērķīgus izgudrojumus finansējam mēs, vēl dzīvi palikušie vēstuļu rakstītāji un sūtītāji, un tarifu palielinājums ir dabisks risinājums, lai pienācīgi atalgotu mūsdienu sabiedrisko attiecību “uzlabotājus”, “Pasta Avīzes” izdošanai ar neiztrūkstošo Aināra Šlesera bildi ieskaitot.
Galu galā tomēr izjutu milzīgu atvieglojumu. Nepiepildījās manas aizdomas – vēstule nebija no tām draudīgajām, kas jāpavairo un jānosūta vismaz desmit draugiem un paziņām, tādējādi vairojot “Latvijas Pasta” ienākumus.
