Pusaudžu gados, kad plosās hormonu vētras, daudzas meitenes iemīlas savos skolotājos.
Pusaudžu gados, kad plosās hormonu vētras, daudzas meitenes iemīlas savos skolotājos.
Un tikai vēlāk – jau studiju laikā –, lasot Zigismunda Freida traktātus, apjauš, ka pedagogā neapzināti ir meklējušas sava tēva atspulgu – bieži vien mazliet jaunāku, skaistāku un citādi “uzlabotu”.
Jauneklīgs tipāžs
Mans paziņa, ar kuru satiekos reti un epizodiski, līdztekus savam pamatdarbam strādā arī skolā. Turklāt viņš māca priekšmetus, kas audzēkņiem šķiet visai rotaļīgi, ja salīdzina, piemēram, ar matemātiku vai fiziku. Noteikti ir jāmin, ka vīrieša darbavieta ir interešu izglītības iestāde, kurā ir nelielas grupas un individuāla pieeja. Visbiežāk šādās skolās mācās bērni, kam ir pastiprināta interese par nozari vai talants, kura izkopšana ir pasniedzēja misija.
Kārtējo reizi nejauši satiekoties, mēs runājām par šo skolu specifiku, bet, kad Eižens (vārds ir mainīts) uzticēja savu stāstu, man kļuva jautri un vēl mēģināju pazoboties. Pēc tam gan atvainojos viņam, jo notikumu turpinājām analizēt pavisam nopietni. Par spīti savam diezgan solīdajam vecumam, Eižens izskatās apbrīnojami jauneklīgs un ļoti organiski iederas mūsu nākotnes paaudzes sabiedrībā. Ne jau tāpēc, ka skrietu pakaļ aizejošam laikam un īpaši domātu par savu izskatu un uzvedību. Gluži vienkārši viņam ir tāds tipāžs.
Principi sagrūst
Lūk, Eižena monologs: “Visi mani audzēkņi ir burvīgi, jo viņiem piemīt radošu meklējumu dzirksts un tāda interese par pasauli, ko mums, pieaugušajiem, nespētu iedvest neviens psihoterapeits. Es to vērtēju ļoti augstu un esmu gatavs veltīt arī savu brīvo laiku pēc obligātajām nodarbībām. Apmēram pirms gada ievēroju, ka vienas skolnieces izturēšanās tomēr ir citāda nekā pārējām vienaudzēm. Aizvien biežāk viņa lūdza manas konsultācijas, jutās apmulsusi, bet radošie darbi meitenei pēc šīm sarunām nudien bija izcili.
Un tad viņa sāka norunāt konsultāciju laiku pēc tam, kad pārējie jau bija aizgājuši mājās. Mainījās arī skolnieces veidols. Man par lielu brīnumu, biklā pusaudze kļuva izaicinoša, bet es vēl neko nesapratu. Tad kādā vakarā, ienākot auditorijā, ieraudzīju viņu pusizģērbtu, valšķīgā pozā. Tajā mirklī sagruva visi mani iepriekš koptie un lolotie pedagoģiskie principi. Sāku aurot nelabā balsī, žestikulēju, apzinoties, cik smieklīgs izskatos no malas. Un, protams, arī vecs. Bet tas jau ir cits temats.”
Nejēdzīgs skolotājs
Eižena vētraino monologu par to, ka viņam ir 50 gadu, sieva, divi pieauguši bērni un trīs mazbērni, audzēkne uzklausīja aukstasinīgi. Pēc tam divus mēnešus uz obligātajām stundām viņa neieradās. Skolotājs turpina stāstu: “Tu domā, ka es jutos labi? Tajā pašā vakarā epizodi izstāstīju sievai. Viņa nosprieda: “Tu uzvedies kā prasts lauku vecis!” Manas pūles izdabūt no viņas loģisku argumentāciju beidzās neveiksmīgi. Kā pedagogs biju šokēts, jo manas stundas meitene neapmeklēja, bet semestra vērtējuma atzīme ir nepieciešama visiem. Vai es varēju stāstīt par šo notikumu savām jaukajām kolēģēm? Viņas smietos tāpat kā tu, bet patiesībā jautrībai nav iemesla.
Mana audzēkne negaidīti ieradās pirms otrā semestra beigām ar ļoti, ļoti labiem darbiem. Viņa izskatījās pilnīgi citāda – bez dzirkstelītes – kā gluži parasta, necila, centīga pusaudze. Un tad man sažņauzās sirds. Ne jau par to, ka neizmantoju iespēju kā Humberts V. Nabokova romānā “Lolita”, bet par to, ka esmu nejēdzīgs pedagogs. Īsts skolotājs nesagrauj audzēkņu ilūzijas arī tad, ja pilnīgi nepiekrīt viņu izvirzītajiem spēles noteikumiem.”
Autores piebilde. Lasītājiem nevajadzētu meklēt prototipus Bauskas rajonā, jo sižets risinājās Latvijas citā vietā.
