Tas nekas, ka pelēks svārks, Cimdiņš pašas darināts.
Tas nekas, ka pelēks svārks,
Cimdiņš pašas darināts.
Acīs silta gaisma mirdz,
Izstaro to mīļa sirds.
Vecmāmiņu pienākums ir saņemt pretmīlestību. Apiņu sākumskolā 23. oktobrī notika skaists sarīkojums – vecmāmiņu cepuru balle. Cik skaistas tās bija! Gan vecmāmiņas, gan vecvecmāmiņas, viņu fantastiskās cepures ar puķēm, lentēm, lakatiem un sazin vēl ko! Neieradās varbūt puse no gaidītajām omītēm, taču bija atnākušas pat vecvecmāmiņas, kam dažai par pavadoni bija uzticamais spieķis. Bet tas jau netraucēja saņemt mīlestības pierādījumus.
Sarīkojums bija ļoti emocionāls. Tomēr starp smaidiem un smiekliem vizēja asaru pērles.
Īsajā laikā kopš mācību gada sākuma bija sagatavota bagātīga priekšnesumu programma. Sajūsmināja jaukais dejotāju pāris ar raksturdeju «Vectētiņš un vecmāmiņa». Dziedāja koris, ansamblis, uzstājās deju kopa, dzirdējām klavieru un vijoles solo. Un visam cauri skanēja mīlestības un pateicības apliecinājums vecmāmiņām – par dziesmām, pasakām, cimdiem, zeķītēm un padomiņu. Skumji bija tiem bērniem, kuru omītes todien izlēma labāk skatīties televīzijas seriālus, aiziet pie draudzenes vai gluži vienkārši laiskoties mājās. Lai izaudzinātu mīļus cilvēkus, ir jāprot dot un ņemt. Tik daudziem bērniņiem nebija vecmāmiņas, kurai pieiet un samīļot, kad aizkustinājumā par mīļiem vārdiem asaras ritēja. Labi, ka viņiem līdzās bija iejūtīgas skolotājas. Visu skaisto, kas notika šajā skolā, īsos vārdos nevar izstāstīt.
Vecmāmiņas! Mūsu pienākums ir saņemt visu, ko dāvina mazā cilvēka sirds. Smaidu, vārdu, glāstu, pasniegtu ziedu, nodziedātu dziesmu un visu citu, lai šīs jūtas aug līdz ar cilvēku un paliek pārliecība, ka tas ir vajadzīgs.
Apiņu mazajā skolā mājo sirsnība un patiesas rūpes, lai bērni izprot ģimenes mīlestību. Par to silti pateicas visas vecmāmiņas, pedagogiem novēlot visu, visu to labāko.
